Kazhes pierakstu burtnīca

Par Kārli Kazāku es neko daudz nezinu - ievēroju tādu vārdu pagājušogad, kad aktivizējās Pēdējā partija, kurā Kazāks bija viena no relatīvi redzamākajām personām un pat piedalījās debatēs televīzijā. Līdz ar vēlēšanu laika beigām Kazāks no horizonta pazuda, lai atkal uzrastos šajā pavasarī "1000 jūdzēs Persijā". Tā kā visur tika uzsvērts, ka Kazāks pamatā esot mūziķis, vēlējos uzzināt, kādu tad īsti mūziku viņš spēlē. Tas izrādījās ļoti vienkārši - atklājās, ka Kazāka jauno albumu "16 stundas" ir iespējams pilnīgi legāli un bez maksas lejupielādēt no viņa mājaslapas un klausīties uz velna paraušanu.
Divas dienas šis ieraksts ir gājis uz riņķi manās austiņās, un varu tagad ar nožēlu teikt - nepatīk man Kārļa dziesmas. Kā personībai Kazākam varu daudzos jautājumos piekrist (ne mūzikā, bet gan politikā, gan ceļojumā), bet muzikāli man ir grūti saklausīt viņa dziesmās kādu dievišķo dzirksti. Kopumā - gluži pretējs gadījums kā ar Kasparu Dimiteru, kurš man cilvēciski šķiet nesimpātisks, bet muzikā reizēm spēj būt satriecošs. Kazāka dziesmas labākajā gadījumā ir raksturojamas kā neuzmācīgas - tu tās it kā klausies un it kā neklausies, jo tās ir gaužām vienmuļas un vienveidīgas, un te nelīdz pat tas, ka ierakstā piedalās Mielava cīņu biedrs Gints Sola un citi gana kompetenti mūziķi, un pats Kazāks jau arī nav gluži iesācējs mūzikas lauciņā - kā tikai tagad konstatēju, jau pirms 10 gadiem viņš bija grupas "Oceanfall" dziedātājs (un šīs grupas daiļrade man arī vienmēr šķita garlaicīga un neizteiksmīga). Patiesībā tiešām žēl - es būtu ar lielu prieku Kazāku saslavējis un teicis, ka viņš ir, piemēram, latviešu Boriss Grebenščikovs (dziesma "Ja lītu" pat kaut kādas asociācijas ar Grebenščikovu patiešām rada), Leonards Koens un Niks Dreiks vienā personā, bet... nav.