Kazhes pierakstu burtnīca

Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ar lidojumu Porto-Bergamo man atvaļinājums un ceļojums beidzās. Protams, vēl bija priekšā pēdējā diena ārzemēs, bet Bergamo ir jau diezgan labi iepazīta pilsēta, un vispār – braucām taču mēs pamatā uz Portugāli, un Itālijā iegriezāmies tikai tālab, ka nebija citu variantu.

Liene iepriekš dienām ilgi bija atkārtojusi, ka viņa Bergamo visu dienu sēdēs viesnīcā, jo pilsētu ir jau redzējusi vairākkārt un ka neviens viņu nepiespiedīs atkal jau uzbraukt apskatīt Bergamo vecpilsētu. Kaut kādā brīdī viņa tomēr savas domas mainīja un paziņoja, ka uz centru tomēr brauks, bet ar funikulieri līdz pašai augšai gan nē.

Sākumā gan mums, protams, vajadzēja nokļūt pašā Bergamo. Porto lidostu sasniedzām bez starpgadījumiem, ar manāmi pietūkušajām somām arī nekādas aizķeršanās nebija, bet no lidojuma man visspilgtāk atmiņā palika kāds portugāļu vīrietis, kas ļoti rūpīgi lasīja bukletu “Porto lidostas lidojumu grafiks” - manuprāt, teju garlaicīgākā lasāmviela, kādu vien var iedomāties.

Kamēr stāvējām Bergamo lidostā pie autobusa biļešu aparāta un pa vienai pirkām biļetes, mums pienāca klāt kāda meitene un atdeva vienu šādu autobusa biļeti. Kāpēc – kas to lai zina. Pateicām Paldies, un tas arī viss, nekādu tālāku sarunu.

Bergamo mūs sagaidīja ar neizturamu svelmi, vēl trakāku kā Portugālē, varēju tikai priecāties, ka tomēr nebiju somas kompaktuma motivācijas vadīts no rīta uzvilcis garās bikses. Kā tas bijis līdz šim katru reizi, apmeklējot Bergamo, atkal bijām noskatījuši citu, iepriekš nezināmu viesnīcu. Šoreiz tas bija B&B “Alex e Angie”, no kurienes Lienei neskaitāmas reizes bija sūtīti e-pasti un īsziņas ar lūgumu, lai mēs pavēstam iespējami precīzu savu ierašanās laiku, lai kāds mūs pie durvīm sagaidītu. Galu galā, protams, kad mēs ieradāmies, tur neviena nebija, bet visai drīz uz sarkanas Vespas piebrauca vistipiskākā itāļu sieviete, kādu vien varu iedomāties, kuras angļu valodā bija daudz nevietā iestarpinātu “the” vārdu un kura mūs uzveda uz dzīvokli, kurā mums bija atvēlēta istaba. Kārtējo reizi šajā ceļojumā varu atzīt – bijām izvēlējušies lielisku naktsmītni. Šoreiz ekstru sarakstā kā pirmās varu minēt jumta terasi ar perfektu skatu uz Bergamo vecpilsētu, un vairākas papildu “čilošanas” telpas.

Kādu laiku palaiskojāmies pa viesnīcu, tad gājām ieturēt pusdienas. Liene bija iepriekšējā Itālijas braucienā (bez manis) Bergamo atradusi kādu lielisku picēriju, kuru arī mums vajadzēja ievērtēt, taču tas neizdevās, jo šķiet, ka trīs mēnešu laikā kopš Lienes iepriekšējās vizītes šī picērija bija paspējusi bankrotēt. Tā vietā aizgājām uz kādu glaunāku iestādi, kur ieēdām vieglas pusdienas un tad devāmies uz centru. Uzbraucām, protams, tomēr ar funikulieri līdz pašai augšai, ātri tur sabildējāmies, tad – ar funikulieri uz vecpilsētu un pēc tur ieēsta garda itāļu saldējuma – ar kājām lejup uz viesnīcu. Patiesībā tas arī ir viss, kas šajā dienā notika – vēl tika apmeklētas suvenīru bodes un vakariņās ieēsta pica, bet kā jau rakstīju iepriekš – ceļojums principā bija jau noslēdzies, atlika tikai pielikt visam punktu. Vakarā vēlreiz pārkrāmēju somu, lai tā beidzot par 100% atbilstu Ryanair rokas bagāžas prasībām, lai arī zināju, ka nekādas jēgas no tā nav, jo man somu tāpat nekad nepārbauda, bet nekā vērtīgāka, ko iesākt, tāpat nebija.

Bergamo lidostā ieradāmies ļoti savlaicīgi, vēl pirms došanās uz termināli atradām vienu slēpni, kuram mums nebija saglabātas koordinātes, bet Liene no pirms 3 mēnešiem Garminā redzētā aptuveni atcerējās, kur tam vajadzētu būt – un bija arī. Sēdāmies pie vārtiem un sākām novērot publiku, kas lido uz Rīgu. Sākumā šķita, ka lidmašīnā būs vieni vienīgi tautieši, bet pamazām saradas milzīgs pūlis vistipiskāko itāļu tūristu, kādi vien Rīgu mēdz apmeklēt – tādi izteikti pretīga paskata Džovanni un Paolo, kuriem nekādi neizdodas bez maksāšanas tikt pie sievietes dzimtenē un kuri ir pārliecināti, ka Rīgā tik ies vaļā. Taču, kā atzīmēja mums blakus nosēdies vīrietis, viņi piedzīvo pamatīgu vilšanos, atbraucot uz Rīgu un uzzinot, kādas visām viņu kārotajām izpriecām ir cenas. Ja kas – šis blakussēdētājs bija neviens cits kā lieliskais latviešu riteņbraucējs Raivis Belohvoščiks, kuru gan es spēju identificēt tikai tāpēc, ka viņam uz somas bija rakstīts ar nelielu kļūdu R.Belohvoscisks (neesmu es tāds sporta fans, lai atpazītu riteņbraucējus pēc izskata). Jā, ko gan iepriekš nebijām redzējuši – vienai šādai lielajai itāļu sekstūristu bandai bija līdzi latviešu sieviete, kura, cik varēja saprast, pildīja “gides” funkcijas – droši vien, lai braucot uz Rīgu seksot, nenāktos piedzīvot vilšanos, šādas ekspertes palīdzība ir noderīga.

Lidmašīnā šie “tūristi” arī uzvedās savam statusam atbilstoši, kā vienmēr nespēja nosēdēt savos krēslos (Ryanair stjuartes lūgumus apsēsties šajā reisā izteica tikai itāliski, jo bija skaidrs, kam ar to bija problēmas). Interesanti bija arī tas, ka Ryanair parādījusies jauna “ekstra” - daļa no reklāmas tekstiem tagad tiek nolasīta arī krievu valodā, bet man bija no sirds žēl tās sievietes, kurai bija šis pienākums jāveic – nav viegli lasīt tekstu valodā, kuru tu nezini un kur tev visu laiku gadās pārteikties un tu pat īsti nezini, vai tu saki to pareizi vai nē. Es pat gandrīz biju gatavs pieteikties, ka varu nolasīt tās smaržu reklāmas viņas vietā.

Tā mēs atgriezāmies Rīgā, rutīnā, darbā. Vēl viena Eiropas valsts ir iekarota, un arvien spēcīgāk sirdsbalss man saka – nākamreiz jābrauc kaut kur tālāk.