Smile
Braienam Vilsonam nevajadzēja daudz laika, lai pabeigtu savas dzīves lielāko veikumu, savu magnum opus - albumu "Smile". Kas gan attiecībā pret Visuma vecumu ir tie 37 gadi, kuri pagāja no Braiena emocionālā sabrukuma līdz "Smile" izdošanai? Cilvēka mūža skatījumā tomēr šis laiks bija pietiekoši ilgs, lai Braiena iecerētā "pusaudžu simfonija Dievam" pārvērstos par "pusmūža vīra simfoniju Dievam", turklāt mūžībā šajos gadu desmitos bija aizgājuši abi Braiena brāļi - Deniss un Karls, kā rezultātā šis albums, protams, nav gluži tāds, kādu Braiens to bija iecerējis sākotnēji.
Un vienlaikus - pilnīgi iespējams, ka tas ir pat labāks, nekā Braiens to būtu spējis ierakstīt sešdesmito gadu otrajā pusē. Lai arī nenoliedzami paša Braiena balss nav vairs jauneklīga un tādas vokālu harmonijas kā bija viņam un viņa brāļiem šajā ieraksta meklēt ir velti, "Smile" daudz pluspunktu iegūst kaut vai ar to, ka šis - 2004.gada - Braeins Vilsons ļoti skaidri zina, ko viņš vēlas ar šo ierakstu pateikt, neizjūt neadekvātu spiedienu, un var visu salikt tieši tādos plauktiņos, kā viņš to sākotnēji ir vēlējies. Turklāt, cik ļoti lai arī man nebūtu raksturīga mūsdienu mūzikas kritizēšana, aparatūra šajos gadu desmitos ir tikai uzlabojusies un tik dzidru ierakstu 1967.gadā Beach Boys nevarētu būt ieguvuši.
Es neesmu tāds Beach Boys pūrists, lai šausmīgi aizdomātos par to, cik katra dziesma ir bijusi labāka/slikta līdz šim pieejamajos to formātos - jo jāņem vērā, ka vairums šī albuma kompozīciju jau ir bijušas sastopamas dažādos Beach Boys ierakstos, bet šeit tās ir ierakstītas par jaunu un sakārtotas kopā tā, kā tas atbilst Braiena vīzijai.
Un ko es varu teikt? Manuprāt, šis ir viens no pēdējās desmitgades spožākajiem ierakstiem (lai arī tehniski tas, protams, varbūt būtu skaitāms tomēr pie sešdesmitajiem gadiem) - tas ir dievīgi skaists un patīkams, un ļoti īpatnējā veidā spēj sevī apvienot pusaudža un pusmūža cilvēka izjūtas, padarot to noteikti daudz skumīgāku, nekā tas varētu būt sešdesmitajos gados. Protams, ka arī šajā versijā spožākās kompozīcijas ir tās, kuras visi tāpat zina no galvas - "Heroes and Villains", "Good Vibrations" un "Surfs Up", bet vienlaikus tas nekādi nav tāds ieraksts, kura spēks balstītos pāris skaņdarbos - tas īpaši spēcīgs ir tieši visā kopumā, kā vienots veselums.
Un vienlaikus - pilnīgi iespējams, ka tas ir pat labāks, nekā Braiens to būtu spējis ierakstīt sešdesmito gadu otrajā pusē. Lai arī nenoliedzami paša Braiena balss nav vairs jauneklīga un tādas vokālu harmonijas kā bija viņam un viņa brāļiem šajā ieraksta meklēt ir velti, "Smile" daudz pluspunktu iegūst kaut vai ar to, ka šis - 2004.gada - Braeins Vilsons ļoti skaidri zina, ko viņš vēlas ar šo ierakstu pateikt, neizjūt neadekvātu spiedienu, un var visu salikt tieši tādos plauktiņos, kā viņš to sākotnēji ir vēlējies. Turklāt, cik ļoti lai arī man nebūtu raksturīga mūsdienu mūzikas kritizēšana, aparatūra šajos gadu desmitos ir tikai uzlabojusies un tik dzidru ierakstu 1967.gadā Beach Boys nevarētu būt ieguvuši.
Es neesmu tāds Beach Boys pūrists, lai šausmīgi aizdomātos par to, cik katra dziesma ir bijusi labāka/slikta līdz šim pieejamajos to formātos - jo jāņem vērā, ka vairums šī albuma kompozīciju jau ir bijušas sastopamas dažādos Beach Boys ierakstos, bet šeit tās ir ierakstītas par jaunu un sakārtotas kopā tā, kā tas atbilst Braiena vīzijai.
Un ko es varu teikt? Manuprāt, šis ir viens no pēdējās desmitgades spožākajiem ierakstiem (lai arī tehniski tas, protams, varbūt būtu skaitāms tomēr pie sešdesmitajiem gadiem) - tas ir dievīgi skaists un patīkams, un ļoti īpatnējā veidā spēj sevī apvienot pusaudža un pusmūža cilvēka izjūtas, padarot to noteikti daudz skumīgāku, nekā tas varētu būt sešdesmitajos gados. Protams, ka arī šajā versijā spožākās kompozīcijas ir tās, kuras visi tāpat zina no galvas - "Heroes and Villains", "Good Vibrations" un "Surfs Up", bet vienlaikus tas nekādi nav tāds ieraksts, kura spēks balstītos pāris skaņdarbos - tas īpaši spēcīgs ir tieši visā kopumā, kā vienots veselums.
2011-06-15
comments powered by Disqus