Ты мне вясною прыснілася
Grupu "Pesņari" mēdz saukt par baltkrievu bītliem. Vienīgais iemesls šādai asociācijai, ko varu iedomāties, ir sekojošs: bītli bija populārākā rietumu pasaules grupa, bet "Pesņari" - populārākais vokāli instrumentālais ansamblis Baltkrievijas PSR. Protams, var jau gadīties, ka es vienkārši neesmu dzirdējis tos bītlu albumus, kuros viņi izpilda baltkrievu folkloras dziesmas, taču ticami tas neizklausās. Taču neatkarīgi no tā, ka "Pesņari" nav bītli, viņu milzīgo lomu Baltkrievijas populārās mūzikas vēsturē nevar noliegt.
Grupas daiļrades pamatā jau no tās pirmsākumiem bija ļoti vienkāršs princips - laikmetīgi aranžēt baltkrievu folkloras dziesmas, kas domājams bija tolaik svarīgi no baltkrievu nacionālās pašapziņas viedokļa, jo ir labi zināms, ka Baltkrievijā problēma ar vietējo iedzīvotāju rusificēšanos un pašu valodas grimšanu aizmirstībā, ir ļoti aktuāla.
Patlaban man gan ir radies šāds iespaids par šo grupu - ka katrā tās albumā ir pa pāris teicamām dziesmām, kuras diemžēl ietvertas lielā daudzumā tā saucamā filler, kura pamatfunkcijas visticamākais bija pielabināt padomju funkcionārus, lai ieraksti vispār varētu tikt izdoti.
Tā šajā albumā, piemēram, ir episkā "Касіў Ясь канюшыну", kuras gadījumā es varbūt ne par Bītliem, tad par kaut kādiem Deep Purple domājams gan:
Šī ir droši vien vismodernāk skanošā no visām šī ieraksta dziesmām, kamēr pārējās folk elements ir daudz izteiktāks un aranžējumi mazāk interesanti. No otras puses - piemēram, "Ой, рана на Івана" man arī patīk gana labi, lai arī tā ir daudz klasiskāk skanoša. Tikām citas dziesmas ir tādas, kuras varbūt septiņdesmito gadu sākumā skanēja labi, bet mūsdienās tās šķiet kaut kādas pārāk arhaiskas un savam, nevis mūsdienu, laikmetam piederīgas - tāda ir "Скрыпяць мае лапці", kuru es varu iztēloties skanām kādā sešdesmito gadu čehu filmā, bet ne mūsdienu apstākļos. Bet vispār kopumā darbojas tāds princips, ka dzīvespriecīgākās Pesņaru dziesmas man tīk labāk kā gaudulīgās - tā man ir pagrūti izturēt teju septiņas minūtes ilgo "Александрына", kamēr daudz labprātāk klausos, piemēram, ar visai lipīgu groove aprīkoto "Ідзём-пайдзём вдоль вуліцы".
Nobeigumā gribu piebilst, ka lai arī arī es nespēju sajūsmināties par visām šī ieraksta dziesmām, vienlaikus nākas atzīt, ka Latvijā septiņdesmitajos gados arī šādi ieraksti īsti netapa un to, ka vispār jau man patīk pamatdoma - mēģināt apvienot "Crazy world of Arthur Brown" cienīgas taustiņu pasāžas ar vietējo folkmūzikas kolorītu.
Jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais Pesņaru albums, kurā līdzās Vladimiram Muļavinam (nemainīgajam grupas līderim) spēlē arī viņa brālis Valērijs, kurš 1973.gadā gāja bojā (aprakstos Internetā minēts "nenoskaidrotos apstākļos").
Vēl viena piezīme - atsevišķos avotos šī ieraksta nosaukums parādās "Песняры I" - nezinu, kurš ir pareizākais variants, bet man saistošāks šķiet augstākminētais.
Grupas daiļrades pamatā jau no tās pirmsākumiem bija ļoti vienkāršs princips - laikmetīgi aranžēt baltkrievu folkloras dziesmas, kas domājams bija tolaik svarīgi no baltkrievu nacionālās pašapziņas viedokļa, jo ir labi zināms, ka Baltkrievijā problēma ar vietējo iedzīvotāju rusificēšanos un pašu valodas grimšanu aizmirstībā, ir ļoti aktuāla.
Patlaban man gan ir radies šāds iespaids par šo grupu - ka katrā tās albumā ir pa pāris teicamām dziesmām, kuras diemžēl ietvertas lielā daudzumā tā saucamā filler, kura pamatfunkcijas visticamākais bija pielabināt padomju funkcionārus, lai ieraksti vispār varētu tikt izdoti.
Tā šajā albumā, piemēram, ir episkā "Касіў Ясь канюшыну", kuras gadījumā es varbūt ne par Bītliem, tad par kaut kādiem Deep Purple domājams gan:
Šī ir droši vien vismodernāk skanošā no visām šī ieraksta dziesmām, kamēr pārējās folk elements ir daudz izteiktāks un aranžējumi mazāk interesanti. No otras puses - piemēram, "Ой, рана на Івана" man arī patīk gana labi, lai arī tā ir daudz klasiskāk skanoša. Tikām citas dziesmas ir tādas, kuras varbūt septiņdesmito gadu sākumā skanēja labi, bet mūsdienās tās šķiet kaut kādas pārāk arhaiskas un savam, nevis mūsdienu, laikmetam piederīgas - tāda ir "Скрыпяць мае лапці", kuru es varu iztēloties skanām kādā sešdesmito gadu čehu filmā, bet ne mūsdienu apstākļos. Bet vispār kopumā darbojas tāds princips, ka dzīvespriecīgākās Pesņaru dziesmas man tīk labāk kā gaudulīgās - tā man ir pagrūti izturēt teju septiņas minūtes ilgo "Александрына", kamēr daudz labprātāk klausos, piemēram, ar visai lipīgu groove aprīkoto "Ідзём-пайдзём вдоль вуліцы".
Nobeigumā gribu piebilst, ka lai arī arī es nespēju sajūsmināties par visām šī ieraksta dziesmām, vienlaikus nākas atzīt, ka Latvijā septiņdesmitajos gados arī šādi ieraksti īsti netapa un to, ka vispār jau man patīk pamatdoma - mēģināt apvienot "Crazy world of Arthur Brown" cienīgas taustiņu pasāžas ar vietējo folkmūzikas kolorītu.
Jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais Pesņaru albums, kurā līdzās Vladimiram Muļavinam (nemainīgajam grupas līderim) spēlē arī viņa brālis Valērijs, kurš 1973.gadā gāja bojā (aprakstos Internetā minēts "nenoskaidrotos apstākļos").
Vēl viena piezīme - atsevišķos avotos šī ieraksta nosaukums parādās "Песняры I" - nezinu, kurš ir pareizākais variants, bet man saistošāks šķiet augstākminētais.
2011-06-16
comments powered by Disqus