Алеся
Trīs gadi šķir "Aļesju" no ansambļa debijas ieraksta, un kā jau to var gaidīt no kolektīva ar plašu dalībnieku sarakstu, šajos gados vairāki cilvēki bija paspējuši no kolektīva aiziet un vairāki citi - pievienoties. Nenoliedzami sāpīgākais zaudējums bija ģitārista Valērija Muļavina nāve, grupu atstāja arī taustiņnieks Valērijs Jakšins un vijolnieks Valentīns Badjarovs (abi gan vēl šajā laikā principā ar grupu turpināja sadarboties, taču ieraksta tapšanā nepiedalījās; Badjarovs dibināja arī savu ansambli, kuru gan pie koncertiem nepielaida, bet vēlāk piedalījās VIA "Sjabri"). Klāt nāca dziedātājs Anatolijs Kašeparovs (palika grupā uz 20 gadiem) un taustiņnieki Vladimirs Nikolajevs (uz 8 gadiem) un Anatolijs Gilevičs (uz 5 gadiem).
Salīdzinoši ar pirmo albumu, šis ir mazāk atmiņā paliekošs - nav te tādu virsotņu kā "Kosil ja kaņušinu", bet vienlaikus - arī mazāk veiksmīgās kompozīcijas nav tik neizteiksmīgas - aranžējumos parādās vairāk ārtroka elementu un to vairs nevar nosaukt tikai par estrādei pielāgotu tautas mūziku, lielāks ir grupas dalībnieku pienesums skanējuma daudzveidošanā.
Tā, piem., man ļoti patīk instrumentālā daļa dziesmai "Спадчына" (Mantojums):
Šis ir viens no skaņdarbiem, kur vadošais vokālists ir Kašeparovs - dziesmas tiek visai godīgi sadalītas starp Muļavinu, Kašeparovu un Bortkeviču; ja nu kas - arī Muļavins to atzina par vienu no nozīmīgākajām baltkrievu estrādes dziesmām "Pesņaru" repertuārā.
Vēl no interesantākajiem skaņdarbiem vajadzētu pieminēt "Ружы цвет" - arī to dzied Kašeparovs, un tā ir zīmīga ar to, ka tajā ir pa brīdim dzirdamas tādiem Pesņariem neraksturīgi mežonīgas ģitāras skaņas un sadzīvo kopā padomju VIA raksturīga mūzika ar mežonīgu roku.
Pagaidām nevaru tā īsti pateikt, kurš albums man labāk patīk - pirmais vai otrais, bet katrā ziņā arī šis ir gana interesants un apliecina, ka "Pesņari" bija gatavi attīstīties ārpus folkmūzikas kanoniem, eksperimentēt ar fūzēšanu un jauniem instrumentiem. Jā, un ko vēl man gribētos uzslavēt - grupas buņģieri Aleksandru Demčenko, bez kura "Pesņari" diez vai būtu tik labi.
Salīdzinoši ar pirmo albumu, šis ir mazāk atmiņā paliekošs - nav te tādu virsotņu kā "Kosil ja kaņušinu", bet vienlaikus - arī mazāk veiksmīgās kompozīcijas nav tik neizteiksmīgas - aranžējumos parādās vairāk ārtroka elementu un to vairs nevar nosaukt tikai par estrādei pielāgotu tautas mūziku, lielāks ir grupas dalībnieku pienesums skanējuma daudzveidošanā.
Tā, piem., man ļoti patīk instrumentālā daļa dziesmai "Спадчына" (Mantojums):
Šis ir viens no skaņdarbiem, kur vadošais vokālists ir Kašeparovs - dziesmas tiek visai godīgi sadalītas starp Muļavinu, Kašeparovu un Bortkeviču; ja nu kas - arī Muļavins to atzina par vienu no nozīmīgākajām baltkrievu estrādes dziesmām "Pesņaru" repertuārā.
Vēl no interesantākajiem skaņdarbiem vajadzētu pieminēt "Ружы цвет" - arī to dzied Kašeparovs, un tā ir zīmīga ar to, ka tajā ir pa brīdim dzirdamas tādiem Pesņariem neraksturīgi mežonīgas ģitāras skaņas un sadzīvo kopā padomju VIA raksturīga mūzika ar mežonīgu roku.
Pagaidām nevaru tā īsti pateikt, kurš albums man labāk patīk - pirmais vai otrais, bet katrā ziņā arī šis ir gana interesants un apliecina, ka "Pesņari" bija gatavi attīstīties ārpus folkmūzikas kanoniem, eksperimentēt ar fūzēšanu un jauniem instrumentiem. Jā, un ko vēl man gribētos uzslavēt - grupas buņģieri Aleksandru Demčenko, bez kura "Pesņari" diez vai būtu tik labi.
2011-06-17
comments powered by Disqus