1974

Kur skatās vīrieši

6.0
Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.
2018-10-14 06:04:20
book, 1974

La Dentellière

7.0
Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?
2015-04-13 04:25:05
book, 1974

Napoleon Symphony

6.0
Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk kā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.
2015-02-23 05:22:19
book, 1974

Murder on the Orient Express

6.5
Šo filmu bija paredzēts skatīties kā iesildīšanos pirms Vilcieniņu līgas sezonas noslēguma ballītes, taču sanāca tā, ka oficiālā seansa laikā es vēl biju ceļā mājup no Maltas (tās, kas Vidusjūrā), līdz ar to piedalīties nevarēju. Taču tas neliedza filmu noskatīties kādu laiciņu vēlāk.
2014-06-12 08:48:28
film, 1974

Meet the Residents

7.5
Nu jau man vajadzētu sākt pašam baidīties. Šo ierakstu klausos divu dienu garumā, un pirms tam vēl mazlietiņ, un nu jau man tas šķiet ja ne gluži normāls, tad vismaz - ne tuvu ne tik traks kā sākotnēji. Protams, ja salīdzina ar, teiksim, "The Third Reich", šis ieraksts ir vieglāk klausāms - tajā ir vairāk standarta noskaņojumā klausāmu fragmentu, un vismaz nosacīti var apgalvot, ka šis ieraksts sastāv no dziesmām.
2013-10-24 03:39:27
music, 1974

Switch Bitch

7.0
Roalds Dāls man joprojām ir daļēji neizprotams rakstnieks. Kā viens cilvēks varēja vienlaikus būt teju populārākais sava laikmeta bērnu grāmatu autors, un rakstīt TĀDU prozu pieaugušajiem? Nē, es nedomāju tikai viņa melnās noveles, kurās parādās kanibālisms, joki par taksidermiju un citi skaistumi, bet arī tos viņa stāstus, kuri tika publicēti Playboy un līdzīgos žurnālos. Kā, piemēram, četri šī konkrētā krājuma stāsti.
2013-02-22 09:48:18
book, 1974

New Skin For Old Ceremony

8.0
Nez, vai tā senā ceremonija, kurai Leonards Koens meklē jaunu ādu, ir apgraizīšana? Vai arī alternatīvi - varbūt viņš plāno upurēt kādu skinhedu (kā nekā upurēšana arī ir gana sena ceremonija)? Muzikāli gan Koens nekādā jaunā ādā neietērpjas, sekojot tai pašai muzikālajai formulai, ar kuru viņš sāka savas gaitas popmūzikā.
2012-12-13 07:20:06
music, 1974

Baker Gurvitz Army

7.0
Kas ir Džindžers Beikers, to domājams, nevienam nevajag skaidrot. Ja tomēr vajag, tad te būtu viens vārds: Cream. Ja tas tev neko neizsaka, tad noklausies Toad. Ja joprojām tu neko nesaproti, tad žēl :) Īsā atbilde ir: Džindžers Beikers pamatoti tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem, ja ne pašu izcilāko rokmūzikas bundzinieku.
2012-11-26 11:39:39
music, 1974

Алеся

7.5
Trīs gadi šķir "Aļesju" no ansambļa debijas ieraksta, un kā jau to var gaidīt no kolektīva ar plašu dalībnieku sarakstu, šajos gados vairāki cilvēki bija paspējuši no kolektīva aiziet un vairāki citi - pievienoties. Nenoliedzami sāpīgākais zaudējums bija ģitārista Valērija Muļavina nāve, grupu atstāja arī taustiņnieks Valērijs Jakšins un vijolnieks Valentīns Badjarovs (abi gan vēl šajā laikā principā ar grupu turpināja sadarboties, taču ieraksta tapšanā nepiedalījās; Badjarovs dibināja arī savu ansambli, kuru gan pie koncertiem nepielaida, bet vēlāk piedalījās VIA "Sjabri"). Klāt nāca dziedātājs Anatolijs Kašeparovs (palika grupā uz 20 gadiem) un taustiņnieki Vladimirs Nikolajevs (uz 8 gadiem) un Anatolijs Gilevičs (uz 5 gadiem).
2011-06-17 17:14:28
music, 1974

June 1, 1974

8.5
Šajā koncertierakstā patiesībā piedalās ievērojami vairāk mūziķu, nekā virsrakstā uzskaitītie. No neminētajiem noteikti ievērības vērti ir Robert Wyatt, Mike Oldfield, Ollie Halsall (viņš spēlēja The Rutles ierakstos, bet neparādījās filmā) un virkne mazāk zināmu britu alternatīvās estrādes darboņu. Ieraksta pirmajā pusē visvairāk uzdarbojas Braiens Īno, ar kura divām dziesmām sākas šis ieraksts. Domājams, ka tev vajadzētu būt pazīstamam gan ar "Driving Me Backwards", gan it īpaši ar "Baby`s on Fire" (ja vien tu neesi no tiem ļaudīm, kuriem īstais Īno sākas līdz ar viņa ieiešanu ambient lauciņā).
2011-01-03 09:24:44
music, 1974

Au-delà du délire

8.0
Būtu pārspīlēti teikt, ka franču rokmūzika būtu populāra ārpus varžēdāju valsts robežām. Un vēl lielāks pārspīlējums būtu apgalvot, ka franču mūzika vairumam cilvēku asociējas ar progroku. Līdz ar to nav sevišķi pārsteidzoši, ka ievērojamākie franču progrokeri "Ange" nav super populāra grupa. Šķiet, ka pat "Magma" ir salīdzinoši populārāks ansamblis nekā brāļu Dekāmu "Ange". Viņu popularitātei nenāk par labu arī tas apstāklis, ka grupa dzied franču valodā, bet zināms taču, ka progroka cienītāji bieži par ierakstiem fano tikai to super-duper samudrīto tekstu dēļ, un līdz ar to 95% progroka fanu šī grupa nav interesanta uztveramības trūkuma dēļ, un tā nav ne ar ko labākos apstākļos nekā "Magma" ar tās izdomāto valodu.
2010-12-30 08:42:07
music, 1974

Diamond Dogs

7.5
Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).
2010-12-21 09:26:15
music, 1974

Propaganda

8.0
"Kimono My House" panākumu spārnoti, savu nākamo albumu Sparks izdeva sešus mēnešus vēlāk, un "Propaganda" kļuva par grupas populārāko albumu tās dzimtenē, sasniedzot 63.vietu Billboard topā. Arī šī albuma singli bija diezgan veiksmīgi - gan "Never turn your back on Mother Earth", gan "Something for the Girl with Everything" iekāpa singlu divdesmitniekā Lielbritānijā. Man gan patiesībā "Mother Earth" tā ne pārāk patīk - ja nu vienīgi interesanti, ka šī dziesma man liek domāt, ka Muse savā daiļradē arī ir ietekmējušies no Sparks. Tiesa, oficiālu apstiprinājumu tam nekur neatrodu, bet sajūta man tāda ir, ka Belamijs un kompānija ir kādu laiku pavadījuši "Sparks" ierakstu sabiedrībā. Protams, Belamijs diez vai savu falsetu liktu lietā, lai iedziedātu kaut ko tādu kā "Something for the Girl with Everything", kas daudz vairāk izklausās pēc The Darkness un nevis Muse, taču...
2010-11-22 09:19:50
music, 1974

Kimono My House

7.5
Šis ir tas "Sparks" ieraksts, kuru tradicionāli ir pieņemts uzskatīt par grupas spožāko stundu. Lai arī pēdējos gados mana attieksme pret šo albumu ir mainījusies uz pozitīvo pusi, joprojām par īstu tā cienītāju sevi neuzskatu. Taču nenoliedzami šajā albumā ir atrodama grupas slavenākā dziesma - "This Town Ain`t Big Enough for Both of Us", kura ar savu Baba O`Riley stila sintezatoru ritmu, stilizētajām šāvienu skaņām un Rasela Maela fantastisko dziedājumu un visu pārējo ir tiešām absolūta popmūzikas klasika.
2010-11-17 09:22:04
music, 1974

The Heart of Saturday Night

8.0
"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.
2010-11-05 10:15:36
music, 1974

Stormbringer

5.0
Otrais "Deep Purple" Mark III veikums ne tuvu nav tik labs kā "Burn". Atkal jau sākas albums gana veiksmīgi - "Stormbringer" ir neapstrīdami labākā šī ieraksta dziesma, kuru raksturo klasiska Blekmora ģitārspēle ar spožu sološanu un visnotaļ kompetenti vokāli Kaverdeila izpildījumā. Atkal jau gribas pagausties, ka Gilmors to spētu pārvērst par īstu klasiku, bet arī Kaverdeila variantā dziesmai nav ne vainas. Bet kas notiek tālāk?
2010-10-20 09:29:58
music, 1974

Burn

7.0
Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.
2010-10-13 09:11:39
book, 1974

Preservation: Act 2

4.5
Arī pēc pirmās "Preservation" daļas izgāšanās Rejam Deivisam nebija gana, un nākamo ierakstu viņš izlēma taisīt kā dubultalbumu, kurā turpināt stāstīt politisko stāstu par cīniņu starp slikto kapitālistu misteru Flešu un slikto komunistu misteru Bleku. Kamēr pirmajā daļā pie varas valstī bija Flešs, kura valdīšanas apstākļos cilvēki grima nabadzībā un sociālajā netaisnībā, nākamajā ierakstā notiek cīņas starp abiem pretiniekiem, pie varas nāk mister Bleks un izrādās, ka viņš ir vēl sliktākts tirāns par savu priekšgājēju - tikai ar citiem saukļiem, vēl lielāku jebkādas viedokļu dažādības apspiešanu un visādi citādi briesmīgs tipāžs.
2010-10-01 16:54:52
music, 1974

Les Valseuses

7.0
Filma "Les Valseuses" ir dziļi amorāla. Tajā velti tu meklēsi 10 baušļu atspoguļojumu. Ticīgie tajā nesaņems atalgojumu par savu uzticību Jēzum, bet noziedzīgie - nedegs elles ugunīs. Arī kādu sadzīvisku morāli tajā meklēt nav vērts, tāpat - kādu dziļāku atziņu. Var pat teikt, ka filma ir trula un tā klaji demonstrē cilvēku zemiskāko dziņu izpausmes.
2010-08-17 22:56:51
film, 1974

Queen II

8.0
Šķiet, ka zināmas ambīcijas līdzināties Led Zeppelin manai tīņu gadu iecienītākajai grupai tomēr bija. Ne velti arī viņi turpināja Led Zep tradīciju albumu nosaukumos aprobežoties ar numuriem. Tiesa, tālāk par 2 Queen tomēr neaizgāja, jo... laikam jau tas tomēr nebija pietiekami glamūrīgi - saukt albumus ar plikiem cipariem.
2010-08-09 17:15:33
music, 1974

Lacombe, Lucien

7.5
Cik saprotu, savulaik šī filma (un vairākas tai līdzīgas) Francijā sacēla diezgan pamatīgu viesuļvētru. Proti, Luijs Malls bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās, atainojot 2.Pasaules karu Francijā, rādīt nevis varonīgos partizānus, bet nebūt ne tik ļoti varonīgos kolaboracionistus. Iepriekš bija pieņemts labais tonis - Francijā visi iedzīvotāji pretojās vācu okupācijai, Višī režīmam praktiski nebija atbalstītāju un vispār francūži ir baisie varoņi. Ja kas - arī lasot grāmatas par Hitlera laika Vāciju (daiļliteratūru), bieži tur parādās visādi ļaudis, kas ir PRET, lai gan patiesībā, protams, tādu īsto PRET bija pavisam maz.
2010-07-28 23:17:59
film, 1974

Apostrophe

7.0
Šis beidzot būs pēdējais no šī vakara ierakstiem faktoīdā - beigām tuvojas gan mana dežūra, gan aprakstāmo grāmatu, filmu un albumu saraksts. Un kas gan var būt labāks vakara noslēgums kā Frenka Zappas rokopera par eskimosiem? Šis nu ir tas ieraksts, kurā atrodams Zappas lielākais popmūzikas hits - "Don`t you eat the yellow snow", kurā Zappa tiešām dzied par to, ka dzelteno sniegu ēst nav labi.
2009-12-02 21:52:17
music, 1974

Притчи графа Диффузора

6.5
Ilgi man nebija skaidrs, kāpēc gan pirmie grupas "Akvarium" albumi parasti netiek iekļauti grupas pamata diskogrāfijā, bet gan atsevišķi izvietoti sadaļā "70.gadu ieraksti". It kā grupa ir tā pati, Grebenščikovs tas pats, kāpēc tad lai šie albumi tiktu diskriminēti? Tagad, kad esmu noklausījies vienu no šiem ierakstiem, man vairs jautājumu nav.
2009-10-20 22:36:04
music, 1974

Sally Can`t Dance

7.0
Oficiāli "Sally Can`t Dance" ir atzīts par sliktāko Lū Rīda solo karjeras ierakstu. Tā vismaz apgalvos vairums kritiķu, ka interesantāk ir klausīties "Metal Machine Music" un ka "Growing up in public" aranžējumi ir veiksmīgāki nekā šajā ierakstā. Taču man ir pilnīgi nospļauties uz to, ko saka kaut kādi man personīgi nepazīstami mūzikas apskatnieki. Cita lieta būtu, ja Andrejs.Veitners.com paziņotu, ka "Sally can`t dance" ir sliktāks par jaunāko "Kantoris 04" ripuli, tad es vēl padomātu. Par savām attiecībām ar Andreju Veitneru tas ir.
2009-05-07 17:59:34
music, 1974

Red

8.5
"Red" pielika punktu "King Crimson" otrajai (trešajai? ceturtajai?) inkarnācijai, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz tas patiešām tika domāts kā punkts - Frips nevis padzina visus grupas dalībniekus, nomainot tos pret citiem tikpat ātri nomaināmiem cilvēkiem, bet gan paziņoja, ka grupa ir savu nodzīvojusi un ka tās vēsturē būtu liekams punkts (protams, pēc vairāk kā pieciem gadiem viņš grupu atkal atjaunoja, bet tas jau ir cits stāsts). Un saki vai nesaki - "Red" ir droši vien labākais punkts, kad KC varēja pielikt punktu. Noteikti tas bija daudz grandiozāks solis nekā būtu bijis aiziet pēc "Starless and Bible Black" - jo šis ir patiešām viens sasodīti labs albums, tāds, kura dēļ šī grupas versija ir visvairāk atminēšanas vērta. Ja kas oficiāli KC uz šo albumu bija kļuvis par trio - kā pamatsastāva dalībnieki tajā bija atlikuši vien Frips, Brufords un Vetons, taču piedalījās ieraksta tapšanā arī Mels Kolinss, Deivids Kross un... Ījans Makdonalds. Jā, tas pats Ījans Makdonalds, kura saksofona spēle bija viena no būtiskajām "In the Court of the Crimson King" sastāvdaļām. Šoreiz viņš gan nav grupas dalībnieks, bet tikai kā "session musician", taču kāda starpība - Ījans ir atgriezies un viņš ir tikpat labs kā jebkad iepriekš.
2009-04-07 09:25:07
music, 1974

War Child

7.5
Patiesībā jau "War Child" iesāk to Jethro Tull darbības fāzi, bez kuras ierakstu dzirdēšanas tu emocionāli nabagāks nekļūsi - lielie šedevri ir aiz muguras un arī ambiciozākie projekti ir pagātnē (pat ja "A Passion Play" nebija ļoti labs ieraksts, tas tomēr bija kaut kas ļoti LIELS), un no šī brīža Jethro Tull kļuva tāda kā vienkāršāka grupa. Sākotnēji "War Child" laikam bija paredzēts kā audio pavadījums kādai melnajai komēdijai, taču filma tā arī netapa un rezultātā šis ieraksts droši vien zaudēja daļu no savas koncepcijas un daļu no savas vitalitātes. Tajā tomēr atrodas vairākas ļoti labas dziesmas, kas bieži gan vairāk pieder standarta rokmūzikai un nevis progrokam - kaut vai lieliskā "Bungle in the Jungle", "Sealion" ar kārtējo lielisko flautas ievadu no Andersona puses un arī ierakstu ievadošā "War Child". Šis ieraksts nav revolucionārs, tas nav fenomenāls, tā kompozīcijas ir relatīvi vienkāršas un tradicionālas, taču vienlaikus - tas ir viegli uztverams un viegli pieņemams, un, protams, daudz labāks par veselu virkni vēlāku šīs grupas veikumu. Es neteiktu, ka tavā ierakstu kolekcijā šim albumam obligāti vajadzētu atrasties, bet tas nenozīmē arī ka ja tas tajā tomēr būtu nokļuvis, tam tur nebūtu vietas.
2009-03-06 17:54:05
music, 1974

Natty Dread

8.0
Šis ieraksts ir pirmais Boba Mārlija albums, kas tapa bez viņa biedriem agrīnajos regeja karaļa darbības gados - Pītera Toša un Banija Veilera. Šo vīru vietā "Natty Dread" var lepoties ar trim jaunām bekvokālistēm un droši vien slavenāko Boba Mārlija dziesmu - "No Woman, No Cry". Patiesībā es laikam gan neesmu šīs dziesmas radikāls fans - tā varbūt ir nereāli "uplifting" un emocionāli rezonējoša, bet man vairāk patīk "iekačājošāki" Boba skaņdarbi, kaut vai otrs šī ieraksta zināmais gabals - "Rebel Music". Vispār jau Bobs neizceļas ar to, ka viņa dziesmas būtu šausmīgi atšķirīgas noskaņās, aranžējumos un mesidžā - kā nekā kaut kas tamlīdzīgs būtu pretējs visai regeja ideoloģijai, taču attiecībā uz Bobu man ar to nav nekādu problēmu. Man viņa dziesmas patīk, varbūt ne tādā merā, lai es viņu pasludinātu par muzikālo ģēniju vai kā tamlīdzīgi, bet vasaras dienā mašīnā kaut kur ceļojumā tepat pa Baltiju vai arī tālākās zemēs (uz Dienvidiem, protams) jebkura "Natty Dread" dziesma iederas lieliski. Vispār man ļoti pie sirds iet no šī ieraksta "Lively Up Yourself" un "Them Belly Full", bet arī otrajai ieraksta pusei nav ne vainas - iespējams, ka šis nav gluži Mārlija labākais albums, bet labs tas ir, tur nav šaubu, lai gan, protams, darbā varbūt to man gluži klausīties nevajadzētu - pārāk jau relaksējošs un uz laiskumu noskaņojošs ir šis muzikālais noformējums un par to, ka tas veicina produktivitāti, es pārliecināts nebūtu.
2009-02-17 17:54:35
music, 1974

Faust IV

7.5
"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.
2008-09-02 13:14:22
music, 1974

Rock Bottom

8.5
Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.
2008-08-29 10:00:09
music, 1974

Dark Horse

7.0
No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.
2008-07-04 09:17:07
music, 1974

Stormbringer

6.0
"Stormbringer" ir viens no tiem Deep Purple ierakstiem, bez kuriem pasaule neko dižu nezaudētu. Nezinu, kā ir ar "Burn", bet šis ieraksts mani nu nekādi nepārliecina, ka Deivs Koverdeils būtu šai grupai pats piemērotākais dalībnieks. It īpaši tāpēc ka nesaskaņu ar viņu dēļ pēc šī albuma no grupas aizgāja Ričijs Blekmors, kuram nebūt negāja pie sirds Koverdeila mēģinājumi padarīt Deep Purple par soulmūzikas grupu.
2008-06-27 16:45:08
music, 1974

Starless and Bible Black

7.0
No trim ierakstiem, kurus King Crimson radīja laikā, kad par grupas vokālistu bija Džons Vetons, "Starless and Bible Black" ir vismazāk ievērojamais un vismazāk populārais. Ja gan par "Larks` Tongues in Aspic", gan par "Red" ir nācies dzirdēt ļoti daudz labu vārdu, tad šis ieraksts sevišķi bieži pārmērīgi slavēts netiek. Un nākas atzīt, ka pārmērīgi satriecošs tas patiešām nav, lai arī tas piedāvā pietiekoši daudz interesantu mirkļu.
2008-04-29 09:42:09
music, 1974

Love me for a reason

5.0
Brāļi Osmondi droši vien nav pati stilīgākā grupa popmūzikas vēsturē un galvenokārt tā ir ievērojama kā absolūti Jackson Five atdarinātāji baltās auditorijas vajadzībām, taču tā kā viens viņu albūms manā krājumā ir, tad nākas vien man to tagad klausīties.
2008-04-15 17:30:53
music, 1974

Wonderworld

6.0
Atstāstīšu tev kādu atgadījumu, kas man šodien bija.
2008-03-05 17:34:23
music, 1974

Sheer Heart Attack

7.3
Interesanti, ka jo vairāk mani pēdējos gados sākuši garlaikot tie Queen albūmi, par kuriem iepriekš sajūsminājos, jo labāki sākuši šķist sākotnēji mazāk ovācijas izraisošie ieraksti. Kā piemēram šis.
2008-01-25 16:27:40
music, 1974

Quah

7.0
Savā solo debijā, kas ierakstīta kopā ar Tomu Hobsonu (kas tas tāds lai arī nebūtu), Jorma Kaukonens netiecas izklausīties nedz pēc savas slavenākās grupas - "Jefferson Airplane", nedz pēc savas ne gluži tik slavenās grupas - "Hot Tuna", līdz ar to šis ieraksts nav nedz psihodēlisks, nedz blūziski-džezisks, bet izteikti folksīgs. Savā ziņā tas ir slikti, jo Kaukonena elektriskie solo bieži ir lieliski. Un savā ziņā tas ir labi, jo arī ar akustisko ģitāru viņš māk rīkoties pietiekami labi.
2007-12-03 17:25:03
music, 1974

Autobahn

7.0
Turpinu ceļojumu "mana tēva mūzikā". Kraftwerk manā dzīvē ienāca ar ierakstu "Radioaktivitat" (vācu versijā), bet "Autobahn" tur parādījās tikai līdz ar konkrētā diska parādīšanos manā krājumā.
music, 1974

Living in the Material World

8.0
Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.
music, 1974

Court and Spark

8.0
"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.
music, 1974

Night Life

5.0
This album lacks two things TL are best known for - hard rockin` guitars and lots of Irish influences. Instead it has a lot of sappy ballads, which probably have interesting lyrics, but musically apart from "It`s only money" there`s very little this album can offer. It surely ain`t as bad as really bad but it`s so generic, so pathetically uninsteresting that I don`t even want to describe it.
music, 1974

Here Come the Warm Jets

8.0
Brian Eno is remembered nowadays, when the world in which he lived doesn`t exist anymore, as the most evil person in the history of mankind. What else could you say about the man who singlehandily invented what is called "ambient music", and what reasonable people call "boring crap". Ok, I might be "a little" harsh here, but Eno`s successful attempts to compose and perform an LP by using only one finger don`t make me shake my ass and get pissed as an Irishman. Still this album was recorded way before the disastrous changes in Eno`s brain patterns that led to the global catastrophe of ambient. On HCtWJ we get some of the best songs he ever wrote. The opening "Needle in the camel`s Eye" is one of the most uplifting, energic, rocking in every aspect songs of the glam era (it was also used in the film "Velvet goldmine"). "Baby`s on Fire" is a weird poppy tune relying heavily upon synthesizers but it`s kinda nasty, kinda mean, kinda dirty, kinda super cool. "Cindy tells me" is a nice love song. And the other songs don`t deserve too many complaints either. If only Eno would have had more common sense and he had stayed this way until, say, nowadays...
music, 1974

California Jam

5.0
Can you imagine a thing like this - a band that was at their peak just two years ago now is a complete waste? I guess you can, because it happens to many bands. Still this is a perfect example for the situation - in 1972 on "Scandinavian Nights" Deep Purple truly rocked. There wasn`t a single boring song in sight, jamming was memorable and singing was as powerful as it can get. But by 1974 Ian Gillan (vocals) and Glen Glover (bass) had left the band taking up David Coverdale as vocalist and some other guy to play the bass. They play much of the material from their latest album "Burn" which isn`t necesserialy bad but it`s much weaker than the Gillan-era stuff. And what comes out of it? Nothing particulary good. Coverdale`s vocal power doesn`t nearly match the one of his precessedor, Ritchie Blackmore seems to be clueless what he wants to play in his solos - he`s sometimes even sillier than that "Spinal Tap" guy with his violin. They do play "Smoke on the water" which wasn`t included on "Scandinavian Nights" but the performance is somewhat uninspiring. And what do they do with "Space Truckin`"! It goes for 30 minutes and most of the time John Lord plays totally unlistenable stuff on the keyboard. Ritchie, on the other hand, suddenly crashes his guitar into a camera on stage and starts throwing things. Something goes on fire, but since the concert itself wasn`t on fire, even that doesn`t bring too much of my attention to the performance.
concert, 1974

5 Days in June

5.0
I don`t really know who told me that Heym was an important German writer. At least I remember hearing his name somewhere. I guess, he was more popular in East Germany than anywhere else mainly because of his dissidents cult status - a socialist that has his dissagreements with a socialist state. Anyhow, this book here tells us of 5 days in the history of GDR - about the workers strike on June 17 1953. There`s this socialist named Witte being somewhere among the bosses of a factory who wants to stop new requirements from the workers which would mean more work for less pay, but nobody listens to him. And this way a hell brakes loose - with the help of capitalistic agitators, having their own reasons for doing what they do - telling that the Americans would come to help, which they don`t, of course. As a historical material this book may have its value, and it is quite thrilling to read (not the whole time though) but as a piece of literature it`s very far from the best the 20th century could produce. It`s a piece of socialistic realism, although not in the ideological sense but in the form it seems pretty lame to me.
book, 1974

The Ebony Tower

6.0
After having read `The Collector` I expected this one not to be much worse. The first and the longest of the stories entitled just like the book was a major disapointment - I don`t really like books about the life of visual artists, and this one is no exception. Some sort of a senseless love story and a few naked girls is all this book can offer. "Elinduk" is even worse - some romantic medieval nonsense. The last two stories managed to improve the impression on the whole book - "Poor Coco" is a story about a writer that doesn`t stand for himself and suffers because of that. "The Riddle" tells us a story about a man that disapears - but it is not a true detective, it`s too postmodern for that.
book, 1974

Everyone for himself and God against everybody

8.0
It`s also entitled `The Enigma of Kaspar Hauser`. It`s a story about a young man who suddenly appears in the middle of a small German town. The young man not only isn`t capable of talking but he has never encountered people before and didn`t even know that there were people beside him. As he gets to know life he encounters many problems but he realises (or it seems to me that way) that other people who have lived longer than he has (for he didn`t live before while he was locked in some cellar) were actually as dead as he was and that they knew nothing but only pretended to exist. It doesn`t give him very much faith in life. The film is quite interesting (except maybe the first 15 minutes during which I fell asleep), it certainly made me want to find some other Werner Herzog films and to get to know about that Hauser person.
film, 1974