Вологда
Trešajā "Pesņaru" studijas ripulī ierakstā atrodamo kompozīciju kvalitāte kļūst arvien polārāka, un vairs nav īsti iespējams saprast, cik laba vai slikta ir šī grupa. No vienas puses - "Pesņari" šeit ir izgājuši uz tādiem kompromisiem, kuru dēļ viņi droši vien pamatīgi iedragāja savu reputāciju nacionālāk noskaņotās auditorijas vidū - vairums dziesmu ir krievu valodā, tiek izpildīta tikai viena baltkrievu tautasdziesma, vairākas dziesmas ir visai tipiskas salkanās padomju estrādes kompozīcijas; no otras - Muļavins un kompānija šeit arī atļaujas pāris nopietnus eksperimentus progroka virzienā.
Sākšu ar skumjo daļu - divas šī ieraksta dziesmas skaitās iegūlušas absolūtajā padomju estrādes zelta fondā - dziesmas "Vologda" un "Belovežskaja pušča". Salkani, patriotiski, ne pārmērīgi interesanti. Ko gan citu var gaidīt, ja dziesmu rakstīšana uzticēta visai tipiskiem nomenklatūras kompozcīju autoriem (trīs no astoņām ieraksta dziesmām uzrakstījuši A.Pahmutova ar N.Dobronravova dzeju). Cik saprotu, ar šiem grāvējiem arī paši grupas dalībnieki sevišķi nelepojās - un nav jau arī ar ko, jo dziesmas ir neizteiksmīgas un pārmērīgi tipiskas savam laikmetam. Iespējams, ka "Pesņari" šādas dziesmas izpildīja labāk nekā vairums citu sava laika VIA, bet salkans masu produkts paliek salkans masu produkts pat tad, ja to izpilda "Led Zeppelin".
Muzikāli daudz baudāmāka ir vienīgā ieraksta tautas dziesma - "Па воду ішла" ar uzsvaru uz pūšamajiem instrumentiem un ļoti pilnīgu aranžējumu. Taču ieraksta galvenais trumpis ir septiņas minūtes ilgā "Крик птицы" - viens no skaņdarbiem, kura dēļ vispār mēdz "Pesņarus" minēt vienā teikumā ar progresīvo roku. Kā jau progrokam tas piedien, dziesmas teksts ir diezgan sviestains un šausmīgi pompozs, taču tā ir sasodīti rezonējoša un manās ausīs - gaužām interesanta ar savu episko piedziedājumu:
Uz šo brīdi - viena no manām iecienītākajām šīs grupas dziesmām, tur nav divu domu. Ja vien šajā albumā tādu būtu vairāk (vai kaut vai tādu kā "Явар і каліна")...
Var vienīgi nožēlot, ka "Pesņari" bija spiesti pakļauties funkcionāru prasībām un tajā vietā, lai ļautu Muļavina aranžēt klasiku vai ierakstīt pašsacerētus darbus, viņiem nācās dziedāt visādus mēslus.
Sākšu ar skumjo daļu - divas šī ieraksta dziesmas skaitās iegūlušas absolūtajā padomju estrādes zelta fondā - dziesmas "Vologda" un "Belovežskaja pušča". Salkani, patriotiski, ne pārmērīgi interesanti. Ko gan citu var gaidīt, ja dziesmu rakstīšana uzticēta visai tipiskiem nomenklatūras kompozcīju autoriem (trīs no astoņām ieraksta dziesmām uzrakstījuši A.Pahmutova ar N.Dobronravova dzeju). Cik saprotu, ar šiem grāvējiem arī paši grupas dalībnieki sevišķi nelepojās - un nav jau arī ar ko, jo dziesmas ir neizteiksmīgas un pārmērīgi tipiskas savam laikmetam. Iespējams, ka "Pesņari" šādas dziesmas izpildīja labāk nekā vairums citu sava laika VIA, bet salkans masu produkts paliek salkans masu produkts pat tad, ja to izpilda "Led Zeppelin".
Muzikāli daudz baudāmāka ir vienīgā ieraksta tautas dziesma - "Па воду ішла" ar uzsvaru uz pūšamajiem instrumentiem un ļoti pilnīgu aranžējumu. Taču ieraksta galvenais trumpis ir septiņas minūtes ilgā "Крик птицы" - viens no skaņdarbiem, kura dēļ vispār mēdz "Pesņarus" minēt vienā teikumā ar progresīvo roku. Kā jau progrokam tas piedien, dziesmas teksts ir diezgan sviestains un šausmīgi pompozs, taču tā ir sasodīti rezonējoša un manās ausīs - gaužām interesanta ar savu episko piedziedājumu:
Ты была сиреной,
Я теперь нелюдим,
Я бы простил измену,
Если бы не любил.
Uz šo brīdi - viena no manām iecienītākajām šīs grupas dziesmām, tur nav divu domu. Ja vien šajā albumā tādu būtu vairāk (vai kaut vai tādu kā "Явар і каліна")...
Var vienīgi nožēlot, ka "Pesņari" bija spiesti pakļauties funkcionāru prasībām un tajā vietā, lai ļautu Muļavina aranžēt klasiku vai ierakstīt pašsacerētus darbus, viņiem nācās dziedāt visādus mēslus.
2011-06-20
comments powered by Disqus