Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu tīrīt plauktus no grāmatām, kuras diez vai man būs noderīgas nākotnē, bet varbūt var kādu saistošu domu dot jau tagad (pirms tās nonāk kaut kur citur un man pārstāj būt aktuālas). Tā nu izlasīju vēl vienu grāmatu par reklāmu - Džuditas Viljamsones darbu "Reklāmu atšifrēšana", kas uz reklāmas industriju raugās no pavisam cita skatu punkta nekā nupat lasītā Deivida Ogilvija grāmata - proti, šī nav grāmata par to, kā taisīt efektīvu reklāmu, bet par to, kā interpretēt reklāmu.

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motocklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.

Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.

Divas dienas pēc "Rudens sonātes" skatīšanās JRT ķērāmies pie šī mākslas darba vēlreiz - šoreiz filmas veidā. Šī ir viena no pēdējām nozīmīgajām Ingmara Bergmana filmām, turklāt pati pēdējā, kas bija radīta tieši kino un nevis TV vajadzībām (pat "Fanija un Aleksandrs" primāri bija TV filma, kas arī izskaidro tās mežonīgo garumu). Filma ir ievērojama tajā spēlējošo aktrišu dēļ - līdzās Bergmaņa vienai no mūža svarīgākajām mūzām Līvai Ulmanei šeit spēlē Ingrida Bergmane (kurai, kā šķiet, ar Ingmaru ne tikai nebija radniecības saišu, bet arī intīmu sakaru).

Cilvēks atrodas pastāvīgos sevis meklējumos. Reizēm viņš sev pašam uzdod jautājumu: "Kas es esmu?", citkārt vaicā citiem: "Vai tu zini, kas es esmu?" Vēl citā situācijā viņš secina, ka vispirms ir jāierauj. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī šīs grāmatas galvenais varonis, ar to vien atšķirību, ka viņš patiešām nezina, kas viņš ir.

Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.

Greims Čepmens bija galvenā zvaigzne Monty Python pilnmetrāžas filmās, taču ārpus tām jāatzīst, ka viņa karjerā pēc Lidojošā cirka izjukšanas bija visai skumja un varbūt pat traģiska.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.

Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.

Man neizprotamu iemeslu dēļ Pere Ubu tāpat kā virkne citu ļoti ietekmīgu pankroka un postpanka grupu Latvijā nekādi nevar lepoties ar adekvātu atpazīstamību. Protams, var atzīt, ka grupa nekad nav varējusi lepoties ar sevišķiem komerciāliem panākumiem un 35 pastāvēšanas gadu laikā tai ir bijuši tikai divi singli, kas tikuši pie jebkādiem panākumiem ASV vai Lielbritānijas čārtos, taču vienlaikus šis ansamblis pasaulē ir visai labi respektēts, un it īpaši - sava debijas albuma "The Modern Dance" dēļ.

Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.

Atšķirībā no tajā pašā gadā iznākušās "Вологда", Pesņaru ceturtajā platē nav vietas padomju estrādes autoru dziesmām un to visu veido tikai un vienīgi baltkrievu tautas mūzikas skaņdarbi, kurus aranžējis Vladimirs Muļavins. To jau, protams, var noprast arī no ieraksta nosaukuma. Cik saprotu, mūzikas kritiķi un grupas dalībnieki vienbalsīgi šo uzskata par vienu no grupas labākajiem veikumiem - atšķirības ir tikai tajā, ko saukt par grupas vislabāko ierakstu - šo vai grupas debijas plati.

Trešajā "Pesņaru" studijas ripulī ierakstā atrodamo kompozīciju kvalitāte kļūst arvien polārāka, un vairs nav īsti iespējams saprast, cik laba vai slikta ir šī grupa. No vienas puses - "Pesņari" šeit ir izgājuši uz tādiem kompromisiem, kuru dēļ viņi droši vien pamatīgi iedragāja savu reputāciju nacionālāk noskaņotās auditorijas vidū - vairums dziesmu ir krievu valodā, tiek izpildīta tikai viena baltkrievu tautasdziesma, vairākas dziesmas ir visai tipiskas salkanās padomju estrādes kompozīcijas; no otras - Muļavins un kompānija šeit arī atļaujas pāris nopietnus eksperimentus progroka virzienā.

Varu kārtējo nastu sev noņemt no kamiešiem, esam izlasījis Deivida Hēra lugu "Bagātīgi". Kālab noņemt nastu no kamiešiem? Aiz to, ka šī grāmata pie manīm atrodas jau ilgāku laiku, nekā grāmatu aizduotuve to parasti pieļauj. Taču patiesībā ir tā, ka šīs grāmatas izlasīšanai pietika ar vienu stundu laika, proti, nemaz ne tik daudz. Un tā jau parasti ir, ka lugas nav apjomos sevišķi lielas, ja vien tās nav viduslaiku vai atdzimšanas laika lugas. Un šī tāda nav, esama sarakstīta pagājušā gadusimteņa otrajā pusē.

Savu pastāvēšanu "The Runaways" beidza uz pavisam nožēlojamas nots, kas gan nav nekas pārsteidzošs. Kims Faulijs bija prom, un ieraksta producēšanu uzņēmās John Alcock, kurš nevarēja palīdzēt grupai sagādāt labas dziesmas. Arvien pieauga spriedze starp Joan Jett un Lita Ford. Atbilstoši leģendai, Lita gribēja grupas turēšanos pie klasiskām hārdroka vērtībām, kamēr Jett bija aizrāvusies ar pankroku. Rezultātā katra no viņām uzrakstīja pa 2 šī albuma dziesmām, vēl vienu dziesmu sacerēja bundziniece Sendija Vesta, bet pārējās 4 tapa bez grupas dalībnieču līdzdalības.

Ar "Misfits" Rejs Deiviss atgriežas ja ne gluži konceptrokoperu lauciņā, tad vismaz šis albums ir daudz saturiski vienotāks par savu priekšgājēju, pievēršoties dažādiem šīs pasaules nabagajiem. Taču vispār šķiet, ka uz šo laiku Rejs Deiviss vairs tika labi visādus misfitus nesaprata kā viņš pats viņus bija sapratis pirms desmit gadiem, un viņa skatījums uz lietām bieži ir ja ne gluži tāds kā "African Child" izpildītājam, bet arī ne satriecoši insightful. Un muzikāli šis albums ir manai gaumei pārāk mierīgs un miegains, un Kinks šeit izklausās pēc tādiem padzīvojušiem mūziķiem, kas īsti nav manā gaumē. Līdz ar to man labāk patīk šī ieraksta muļķīgākās un saturiski nenopietnākās dziesmas, tādas kā "Hay Fever" vai "Get Up". Tā formāli nav īsti par ko šim ierakstam piekasīties - tas nav tieši slikts, bet tāds pārāk parasts, pārāk neizteiksmīgs, un man nav īsti skaidrs, ar ko 1978.gada The Kinks atšķīrās no tūkstošiem citu grupu, ar ko viņiem bija jākonkurē, un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka The Kinks tā arī nespēja atgūt reiz zaudēto popularitāti - jo lielos vilcienos viņi šajā laikā vairs nebija tik labi, lai viņiem obligāti būtu jābūt slaveniem.

Savā ziņā šī varētu būt viena no skandalozākajām filmām, ko man ir gadījies redzēt. Kur vēl kino tiek rādītas seksuālas attiecības starp pieaugušu sievieti un 13 gadīgu zēnu, plus vēl rāditas tā, it kā tās būtu daudz maz normālas un pieņemamas? Patiesībā jau filmas sākums ir diezgan īpatnējs: Rauls un Solanža ir vīrs un sieva, bet Solanža pēdējā laikā ir grimusi dziļā depresijā un viņai viss ir kļuvis vienaldzīgs. Lai pamodinātu sievu, plus pie reizes padarītu viņu stāvoklī, Rauls viņai sarunā mīļāko - Stefānu. Solānžai principā nav iebildumu, bet vienlaikus viņa nav arī sajūsmā, jau minēju, ka viņai viss ir vienaldzīgs. Tad pamazām starp šo trijotni veidojas tādas dīvainas attiecības. Solānža guļ ar Stefānu, bet īsti viņu pamodināt viņš nespēj. Lai sievietei sagādātu vēl kādu papildu prieciņu, šī trijotne uzorganizē vasaras nometni bērniem. Un tajā citu bērnu vidū ir kāda rūpnieka dēls Kristiāns. Un tieši viņam ir lemts kļūt par Solānžas īsto vīrieti, lai arī viņam ir tikai 13 gadu.

Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.

Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.

Lai arī Džons Apdaiks skaitās viens no Amerikas 20.gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem rakstniekiem, mani visu laiku neatstāj doma, ka viņa reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Kur vēl redzēts, ka tā tiek godāts autors, kurš četrdesmit gadu garumā regulāri atgriežas pie viena un tā paša sava romāna turpināšanas? Ok, tu man teiksi - Prusts vispār visu dzīvi rakstīja vienu grāmatu. Bet es tev atbildēšu - jā, tieši tā, tā bija viena grāmata, nevis mēģinājumi tikt pie kādiem papildu līdzekļiem, kad citi romāni tos neienesa. Un vēl es tev teikšu - Prusts tāpat nav diez ko lasāms. Tad tu man pieminēsi 20.gadsimta pirmās puses ģimenes sāgas, kaut vai to pašu "Forsaitu teiku", bet arī par tām es nefanoju. Īsi sakot - pilnīgi iespējams, ka Apdaiks vienkārši nav mans autors.

Nebūšu šajā jautājumā oriģināls un atzīšu, ka "The Clash" otrais albums ir ievērojami sliktāks gan par plati pirms tā, gan par to, kas tam sekoja. Savā ziņā tas gan iezīmē Clash pāreju no "tīra" pankroka uz daudzveidīgāku mūziku, tomēr visbiežāk tas sagādā arī to, ka šis ieraksts ir mazāk baudāms nekā abi tam apkārt esošie. Dziesmas ir garākas, lēnākas, taču joprojām tās balstās uz tām pašām struktūrām, kā pirmajā ierakstā, rezultātā tās vienkārši ir mazāk interesantas. Patiesībā gan ieraksta pirmā puse ir pietiekoši saistoša - tādas dziesmas kā "Julie`s in the drug squad", "Last gang in town", "Safe European home" un "Tommy Gun" ir gana klasiski Clash veikumi ar visiem tiem elementiem, kas raksturo šīs grupas agrīno karjeras fāzi, un dažas no tām labi iederētos arī debijas platē (vislabāk droši vien - "Tommy Gun"), taču ar otro ieraksta pusi ir virkne problēmu. Svarīgākā no šīm problēmām ir pavisam vienkārša - dziesmas nav diez ko interesantas un šķiet atrodamies šajā albumā tikai vietas aizpildīšanas nolūkā. Kaut kādi momenti arī tajās ir pietiekami labi, "Stay Free", piem., ir lieliska tolaik vēl nepavisam nedzimušā britpopa himna, kas varētu būt bijusi par ietekmi tādai grupai kā "Pulp", savi pozitīvi mirkļi ir arī iekš "Drug-Stabbing Time" un "All the young punks", taču kopumā šis ieraksts īsti mani nepārliecina. Es neietu tik tālu, lai to nosauktu par absolūtu izgāšanos un lielāko negodu grupas ierakstu katalogā, taču ir dzirdēti arī labāki veikumi par šo.

Ar "Street Hassle" Lū Rīds parādīja tiem jaunajiem pankiem, kur vēži ziemo. Vai ne gluži to, bet vismaz viņš apliecināja, ka ne bez iemesla viņu un "The Velvet Underground" uzskatīja par tādiem kā pankroka pirmtēviem (galvenokārt spēlēšanās ar distortion un feedback dēļ). Protams, raksturīgi Rīdam, šo ierakstu nevar tā vienkārši ielikt atvilktnē pie pankroka albumiem, jo viņš nav tik stereotipisks personāžs, lai būtu vienmēr vienāds un vienmēr paredzams. Ir šajā albumā dziesmas, kuras ir tīrākais pankroks, un ir dziesmas, kurām ar pankiem nav nekādas saistības. Tomēr kopīgais ir tas, ka šīs ieraksts atšķirībā no dažiem citiem viņa veikumiem ir patiešām skaļš un bravūrīgs, kā to arī apliecina ierakstu ievadošā "Gimme Some Good Times", kurā Lū samplē pats savu pagātni - "Sweet Jane", un šo dziesmu es personīgi uztveru kā tādu krustojumu starp "godīgiem" pankiem un glemroku, ar kuru Rīdam arī ir diezgan daudz kopīga (vismaz es te jūtu tādu kā līdzību ar "All the Young Dudes" stilistiku). Arī saturiski Lū nav gluži panks - viņš neaicina gāzt valdību un veidot anarhosindikālistu komūnas, protams, viņš dzied par dzīves netaisnībām, bet tā viņš ir darījis vienmēr kopš laika gala. Turklāt kādā pankroka ierakstā tu atrastu kaut ko līdzīgu šī albuma tituldziesmai? Tā sastāv no trim daļām, izmanto stīgu orķestra pavadījumu, un vēl ilgst gandrīz 11 minūtes. Panki, kā zināms, dirsu neslauka, bet Lū tā rīkoties nespēj. Un vismaz vienā dziesmā Lū drīzāk izvēlas tādu pieeju, ko varētu gaidīt no Frenka Zappas "I wanna be black" - dziesma, par kuru tu nevari īsti droši pateikt, kurā brīdī Lū ņirgājas par rasismu, kurā viņš to nedara. Ir jau šeit arī tīrākas panku dziesmas - tādas kā "Real good time together", "Shooting Star" un "Leave me Alone", bet klasiski panki šādas dziesmas spēlētu ātrāk, spēlētu dusmīgāk, ar vēl minimālākiem aranžējumiem. Taču Lū Rīds nav panks. Viņš ir Lū Rīds. Un tāpēc "Street Hassle" izklausās ļoti labi pēc visiem šiem gadiem.

Jethro Tull turpina savu ekskursiju folkmūzikā, iesaistot tajā arī disko elementus, un dīvainā kārtā šī formula izrādās garda kā pļurzaks (kas šeit tiek saprasts diskontiski-pozitīvajā nozīmē). Salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, šajā ir jūtams Andersona nopietnāks darbs pie melodiju izstrādāšanas, un tas dod vēlamo rezultātu - "Heavy Horses" ir melodiskāks par savu priekšgājēju un baudāmāks. Atkal jau ieraksta centrālā kompozīcija ir tā titulskaņdarbs "Heavy Horses", kurš patiesībā nav sevišķi folcīgs un balstās uz ļoti izjustas taustiņu un ģitāras saspēles, kurā neiztūkst arī obligātā flauta no mistera Andersona. Klusie panti, bombastiskais piedziedājums, maigā un stiprā sadursme, atkal jau viena teju vai perfekta Jethro Tull dziesma. Tomēr atšķirībā no "Songs from the Wood" šoreiz arī citas ieraksta dziesmas ir gana labas - man personīgi īpaši pie sirds iet "Acres Wild", "Moths" un "Weathercock". Muzikāli šis ieraksts ir daudz saistošāks par savu priešteci un līdz ar to arī daudz vieglāk baudāms, jo tā dziesmas ir atmiņā labāk paliekošas, un tas man tīk. Kopumā tas ir diezgan viegls un optimistisks, jauks skaņu celiņš klusā pavasara dienā - taču allaž kā jau tu to vari gaidīt no JT aiz stūra tevi gaida kāds enerģiskāks fragments, kas caurauž liegās dziesmas - ļoti labs piemērs šai pieejai ir "Weathercock", kurā Andersons kārtējo reizi apstiprina to, ko neviens patiesībā nekad arī nav apšaubījis - kas ir rokmūzikas izcilākais flautists. Kopumā, protams, šis ieraksts nevelk gluži līdz pirmo JT plašu līmenim, bet no vēlīnās ēras tas noteikti ir viņu labākais veikums - spēcīgāks par "Too Old to Rock`n`Roll", kas arī patiesībā bija gana labs.

Šis konkrētais ieraksts NAV grupas "The Doors" pēdējais albums. Un ne tāpēc, ka es ticētu, ka šī grupa kādreiz izdos vēl kādu ierakstu, bet gan tāpēc, ka šis patiešām nav "The Doors" albums. Tajā nav atrodamas grupas dziesmas, bet gan pāri palikušie grupas dalībnieki uzlika kaut kādu instrumentālu fonu fragmentiem no Džima uzstāšanās kā "dzejniekam" kaut kādā klubā vai kur nu viņš tur uzstājās. Līdz ar to šis ieraksts faktiski ir dzejas priekšlasījumi, kuriem apakšā uzliktas kaut kāda skaņa, kas nosacīti līdzinās mūzikai. Tā kā es neesmu dzejas kritiķis (es vispār neesmu nekāds kritiķis, bet dzeja man ir vēl svešāka nekā gandrīz jebkas cits), tad par to es vispār neko dižu izteikt nevaru. Cik zinu, Morisons pats sevi uzskatīja par dzejnieku, bet daudzi (it īpaši pēc viņa nāves) īsti viņam nepiekrita. Es patlaban arī nemēģināšu spriest, cik vērtīga vai bezvērtīga ir viņa dzeja, bet skaidrs ir viens - šis nav mūzikas ieraksts un muzikālie fragmenti, ko pārējie grupas dalībnieki piesaistījuši Džima dzejai klāt, nav neko diži. Vispār šajā ierakstā ir tikai viens fragments, kura dēļ to būtu vērts noklausīties - tas ir "Roadhouse Blues" ieraksts no kāda grupas koncerta. Tas ir patiešām labs - jo tie ir īsti The Doors, tas ir īsts Morisons, un labs ir arī šī fragmenta nobeigums, kurā Džims paziņo, ka viņš nezina, kas tālāk notiks, bet viņš "will have my kicks before the whole shithouse goes up in flames". Diemžēl citi fragmenti ir vienkārši dzeja - reizēm ar sviestainiem aranžējumiem, reizēm bez tiem. Vienu reizi šo ierakstu gan tomēr var noklausīties, bet nekādi ne vairāk. Un ja tev to piegādā iegādāties kā šīs grupas albumu, tas ir vispār absolūts "uzbrauciens".

Faktiski laikam gan dienasgaismu šis ieraksts ieraudzīja tikai 1992.gadā, bet tapšanas gads tam ir un paliek 1978., un līdz ar to šim gadam to arī pieskaitu. Un līdz ar to varu arī piedot šim albumam stipri draņķīgo ieraksta kvalitāti, jo īstai padomju andergraunda mūzikai tādai ir jābūt.

Esmu ticis līdz brīdim, kad klausos Rika Raita debijas albūmu un redzu, ka tas ir labs. Varbūt ne gluži lielisks. Noteikti ne izcils. Nekādā ziņā ne fenomenāls, bet kopumā labs. Salīdzinoši ar stipri baismīgās kvalitātes "Zee" ierakstu, kas tam sekoja, varētu pat teikt - ļoti kvalitatīvs.

Mēs varam atgriezties pie nu jau par klasiku kļuvušā jautājuma - kurš tad īsti ir labāks: Deivids Gilmors vai Rodžers Voterss. Bet vispirms - par albūmu, pēc tam par spriedumiem.

Vispār jau es negribu par šo ierakstu pārāk daudz domāt - un ne tāpēc ka tas nav izcils, bet gan tāpēc, ka nākamā gada sākumā es varēšu klausīties Uriah Heep caurām nedēļām - kaut kad ap 30.-35. mp3 disku man uznāca mānija savākt kopā visus viņu albūmus - un tas par spīti tam, ka īpaši neviens no tiem man paticis nekad nav. Un "Fallen Angel" noteikti nebūs tas viņu albūms, par kuru man vajadzētu īpaši priecāties - septiņdesmito gadu beigās viņi jau oficiāli neskaitījās diez ko stilīgi, viņi bija sākuši nodarboties ar disko un pat no pseidoprogroka viņu mūzikā bija atlicis gaužām maz.

Gandrīz visas šī albūma dziesmas Amerikā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem tendētās radiostacijas spēlējot vai ik pēc piecām minūtēm tā, ka tās visiem ir noriebušās. Šķiet, ka mūsu StarFM un Radio "mans mīļākais radio ir radio" Skonto vēl nav iegādājušies šo kompaktdisku, vismaz viņi šīs dziesmas katru mīļu brīdi neatskaņo, pat ne lielāko šī ieraksta grāvēju "Moving in Stereo", kas laikam gan ir vienīgā Cars dziesma, ko biju dzirdējis pirms šodienas (bet arī tā manās acīs nekāds "megagrāvējs" nekad nav bijusi).

Hurrah! Once again I`m listening to a record from the vaults of Eric Clapton. And it isn`t even from the mid-eighties! Of course, I can`t say that I have missed him in my earphones a couple of last weeks. No, not really - I`ve listened to Eric Clapton more than enough this autumn already.

Ar "Powerage", kā vēsta mūzikas literatūras annāles, iesākās AC/DC zelta ēra, kas ilga veselus trīs albūmus. Tomēr uz divu sev sekojošo ierakstu fona "Powerage" lielākoties paspīdēt nevar - tomēr tas nav nedz pirmais Braiena Džonsona albūms ar AC/DC, nedz Bona Skota pēdējais. Taču tam nevajadzētu kļūt par šķērsli, lai tu varētu izbaudīt šos ne pārāk intelektuālos austrāliešus visā viņu sniegtā rokenrola pilnībā.

Nezinu, kā tas atgadījās, bet šī albūma dziesmu sacerēšanā Eliss Kūpers pieaicināja tādu vīru vārdā Bērnijs Taupins. Zini, ar ko šis bija slavens? Ar to, ka viņš bija tekstu autors Eltona Džona dziesmām. Interesanti, vai ne? Eliss tomēr nav gluži Eltons. Vai tomēr ir?

Otrais Manfrēda Manna zemes bandas ieraksts, kas parādās šajā faktoīdā, ir mazāk pazīstams nekā tas, kas vēsta par lakstīgalām un bumbvedējiem, taču šeit atrodama grupas viena no pazīstamākajām dziesmām - "Angels at my Gate". Iespējams gan, ka tā dziesma nemaz nav tik pazīstama, bet tā bija iekļauta izlasē "Classic rock ballads", ko pirms ļoti daudziem gadiem iegādājos centrāltirgū un kur līdzās Manfrēdam Mannam mitinājās arī Deep Purple, Nazareth, Rolling Stones, Styx, Kansas, Guns`n`Roses un vēl vairākas grupas, kuras šobrīd atcerēties nevaru.

Hiermit habe ich den zweiten Film aus der Fassbinders Trilogie "BRD" gesehen. Wie auch "Lola" erzählt dieser Film von einer Frau, die ihr Leben selber vom absoluten Null aufbauen muss. Maria Braun ist zwei Tage mit Hermann Braun verheiratet gewesen, bis er in den Krieg gegangen ist und noch immer nicht zurück gekommen ist. Jetzt ist der Krieg schon zu Ende und Maria geht mit ihrer Freundin jeden Tag zum Bahnhof in Hoffnung, daß vielleicht jemand etwas von ihren Männern weiß. Eines Tages kommt Bettis Mann zurück und sagt, daß Marias Mann Hermann tod ist. Damit sie im Leben nicht runterkommt fängt Maria eine Affäre mit nem schwarzen Amerikaner an, und wenn sie mit tem Amerikaner im Bett ist, kommt Hermann unerwartet zurück, und der ist lebendig. Und dann passiert was ganz unerwartetes - Maria erschlägt den Neger mit einer Vase und der stirbt. Hermann behauptet, er sei der Mörder und geht ins Gefängnis. Tikām Marija sev sameklē labu darbu kaut kādā francūžu kompānijā, kur viņa pamazām no sekretāres kļūst par bezmaz vai kompānijas vadītāju un (galvenokārt) kompānijas direktora mīļāko. Direktors gan mēģina viņu padarīt par vairāk kā savu mīļāko - kaut ko līdzīgu sievai, bet Marijai ir viens mērķis - panākt,lai viņai ar Hermanu būtu vēlāk laba dzīve, līdz ar to viņa ne uz ko lielāku neparakstās. Kad Hermanis iznāk no cietuma, viņš uzreiz pie Marijas neatgriežas, jo vēlas vispirms kļūt atkal par cilvēku. Tikmēr Marijai turpinās sakars ar priekšnieku Ostvaldu un attīstās konflikts ar viņas māti. Tad kādu dienu Ostvalds mirst (viņam ir sūdīgas iekšas un tas nav nekāds pārsteigums) un apmēram tajā pat laikā atgriežas pie Marijas Hermanis. Izrādās, ka Ostvalds Marijai un viņas vīram atstājis visu savu īpašumu, tā ka viņi tagad varētu dzīvot vairāk nekā laimīgi, taču tad Marija nepiesardzīgi apietas ar gāzi, kā rezultātā gan viņai, gan Hermanim dzīve ir galā. Līdz ar to sanāk, ka Marijas Braunas laulības dzīve bijusi vienkārši grandioza - pāris dienas viņi bijuši kopā līdz Hermanis aizgājis karā, tad gadi vienam bez otra, Hermanis atgriežas, amerikāņu karavīra slepkavība, atkal gadi svešatnes, tikai reizēm tiekoties cietumā, tad - reizi mēnesī Marija saņēma no vīra pa vienai rozei un tad - dažas kopdzīves stundas un nāve. Vispār filma ir interesanta, forši uzfilmēta, ar labiem aktieriem, Fasbinders izpelnās arvien lielāku cieņu manās acīs.

Jāatzīst, ka vienā brīdī man vajadzētu apstāties un pārstāt klausīties aizdomīgas kvalitātes vecas grupas. Šis varētu būt tas brīdis. It īpaši to pastiprina informācija, ko šodien ieguvu, ka lejuplāde mūsu kantorī tomēr ir aizliegta. Pagaidām gan nav ticis norādīts uz mani personīgi, bet admins solījās, ka ja viņš atklās, kurš viņam netu bremzē, tad tam cilvēkam vispār gandrīz visu "nogriezīs". Lai gan tajā brīdī, kad viņš izteica sašutumu, es noteikti nebiju "vainīgais", droši vien tagad ar downloadiem piebremzēšu līdz nullei. Un "Four Levels Of Existence" dēļ iekulties nepatikšanās noteikti nebūtu prātīgi. Šīs grupas galvenā īpatnība ir tās izcelšanās valsts - Grieķija. Līdz ar to tās teksti man nepavisam nav saprotami, kaut gan valodas plūsmas ziņā man tā šķiet pat diezgan līdzīga kaut kādiem slovākiem un tamlīdzīgiem tipāžiem. Stilistiski šis ieraksts ir kaut kur pa vidu starp progroku un hārdroku, īsti nevelkot ne vienā, ne otrā virzienā. Kāda ir tā tematika, es dabisku iemeslu dēļ arī nezinu, ja nu vienīgi kaut ko var izsecināt no tā, ka Eksistencei ir četri līmeņi. Nē, laikam nevar gan. Vispār nezinu, ko te lai īsti izsakās. Dziesmas neko atmiņā paliekošas nav, rifi primitīvi un nesaistoši, ģitāru solo ir ok, bet nekā tāda, kā dēļ es būtu gatavs apčurāties. Vispār progroks tas laikam tomēr nav - pārāk maz dažādu veidu instrumentu un pārāk īsas dziesmas. Hārdroks gan tāds īsts arī ne - nav tā mūzika tik smaga. Kaut kur lasīju, ka tā esot psihodēliska mūzika. Varbūt jau ir, bet man ar psihodēliju šie eksistences līmeņi nesaistās, ar neko citu gan arī ne. Vispār nav ko brīnīties, ka šī grupa ir tik nepopulāra, ka Vikipēdijā tai nav atbilstoša šķirkļa. Šādi ieraksti raksturojas nevis ar to, ka tie būtu neciešami slikti, ausis mokoši, neizturami, apnicīgi, bet gan ar to, ka tu, veidojot tabulu, kas raksturo grupu, nespēj atrast nevienu mīnusu un nevienu plusu. Garlaicīgi.

Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.

Kas var būt labāks - underground avangardiska hipiju grupa no Čehoslovākijas, kas mēģina sevī apvienot Frank Zappa un "Velvet Underground", kas ieraksta albūmu par Jēzus krustā sišanu? Izklausās dīvaini? Gluži tāpat kā šis albūms. Savā būtībā tas ir džezisks jam session, kuram pa virsu kaut kāds tips kaut ko runā par Jēzus krustā sišanu, pa reizei viņi ir vairāki, viņi mēdz arī kliegt. Mūzika ir vairāk nekā disonanta, tajā iesaistā kaut kāds baiss čellam līdzīgs instruments, un man personīgi vairāk šķiet, ka tas varētu būt nevis kristietības, bet kaut kādas sektas/sātanisma mākslas darbs. Nav gan tā, ka mani tas uztrauktu, bet viena lieta ir droša - tas ir ieraksts, pie kura nepieciešams ilgstoši pierast, līdz to var uztvert (ja vispār var). Tajā parādās kompozīcijas desmit minūšu garumā, kurās vienlaikus notiek ļoti daudz kas un ļoti maz kas, bet manā izpratnē tas viss ir pārāk ārprātīgs. Jau Zappu lielos daudzumos paciest ir grūti, bet čehoslovāku Zappas ir vēl kaut kas daudz trakāks. Viņi esot bijuši ļoti provokatīvi, tā raksta ļaudis internetā, bet man šķiet, ka galvenokārt viņi ir visai neklausāmi. Protams, šādiem ierakstiem kulturāli vēsturiskā vērtība ir augstāka nekā mākslinieciskā, līdz ar to es varu apgalvot, ka šis albūms vienlaikus ir mākslinieciski neievērojams un vēsturiski ievērojams. Es noņemu cepuri pa ieslodzījuma vietām patusējušo visuma plastisko cilvēku priekšā par viņu uzdrīkstēšanos, par viņu oriģinalitāti un vēl daudz ko. Bet es vienlaikus noņemu arī austiņas. Man pietiek.

"The Rutles" can be called the equivalent to "One" by the Beatles, putting all the hits the prefab four had on one single disc. Still there is a tiny difference between the two - the Rutles never bothered to have other songs than those on this record. This is the soundtrack to the film that I liked quite much and there would be no reason why I wouldn`t like this record. First, I like the Beatles. Second, I like a good parody, and that`s what it is in essence. Neil Innes is very good at combining elements from different Beatles` songs, adding lyrics that could have been penned by the Beatles if they had been in a very silly mood and thus we have a record that even the Beatles themselves would have found to be pretty goood. Almost every song on this record could have been a hit, had it been recorded in the sixties and had the Rutles been a real band. My favourites include the sad and sweed "Between us", the goofy Ringo-styled "Living in Hope", the give peace a chance "Love Life" ("love is the meaning of life, life is the meaning of love"), the upbeat piano ballad "Another Day", the crazy "I have always thought at the back of mind - cheese and onions" and the tribute to "Get Back" - "Get up and go" and of course, the biggest hit ever - "Hold my hand", but on the other hand songs like "I must be in love" and others aren`t worse than those either. A very good record, not the best of the century surely, yet very enjoyable.

This is the story of a fellow named Hubert. He was the son of a prominent German nazi, yet he himself wasn`t much of any person in deed. But he was quite good at inventing stories about his life. During the war where he participated as a volunteer he didn`t get to see the action much, spending most of the time as a war clerk (quite similar to Mr. Edmund Blackadder in WW1 by the way) but he was always willing to tell some untrue stories about his heroical deeds. And apart from that he was a huge fan of Humfrey Bogarte and loved all of his films and sometimes wanted to believe that he was in fact Bogarte`s character. Only in the end it went a bit wrong when he told some people the story of the film "Casablanca" as a part of his own life. Unexpectedly the truth behind this story was found out quite fast (yeah, he spent the war in Czechoslovakia and not in Casablanca by the way) and thus he transformed from a hero into a goofball.

Once I used to think that Kraftwerk was a strange phenomena in the world of popular music that had close to no analogues. I used to think that "Radioactivity" was probably the best album ever made. Later on I discovered that Kraftwerk wasn`t the only band experimenting with different sounds in the 1970s and I somehow lost interest in the bands work. So today I decided - why not listen to "The Man Machine" (the German version)? So I did. And I found out that this album not only contains some of the most famous compositions Kraftwerk ever wrote but that it`s maybe the most flawless electronic album I`ve heard in my life. It opens with "Die Roboter" - a true classic despite the wrong intonation in the Russian verse. Then we switch to "Spacelab" - a simplistic song that`s perfect as a soundtrack for driving at night. "Metropolis" is surprsingly good for a song that I didn`t know from a greatest hits compilation. And then comes "Das Model" - although I still prefer the English vocals for it, it`s even better than the Robots in its electronic coolness. The long and complex "Neonlicht" is probably the best long suite in Kraftwerk`s catalogue - it way better than the boring "Tour de France". And the closing "Die Mensch -Maschine" reminds me of the opening of the Kraftwerk concert in Riga with all the "Maschine Maschine Maschine" stuff. I may not be a great fan of electronic music but I certainly know good electronic music when I see it.

How I love the beautiful days when I was young, the grass was green and Queen was keen to crash your spleen but there was no Ween and it was so mean for you to be seen by your school`s dean after you`d been doing something teen. So, I`m not a great poet but I once participated in a competition at poetry.com and my poem was selected for a book of crappy poems by people willing to pay for their poems being published among other pieces of crap that everyone could have written.

This starts of as a romantic comedy with a clerk and a wannabe lawyer Norman falling in love with a girl he meets in an art gallery. After spending too much time with her he gets fired from his work and ends up living with his aunt in a small town called Selchester. His love life doesn`t go particulary well, especially after he sees the woman of his dreams performing oral sex with her sisters boyfriend. So Norman goes home very sad and falls into the hands of a weird lodger of her aunties - a bishop with a lot of titles but without a church, without a religion. Yet this strange fellow ordinates Norman as a bishop as well and so Norman decides to give it a shot and become a clergyman. He goes to a thelogical college where everyone turns out to be gay and everyone has a female nickname and sodomy is practiced everywhere. Meanwhile Norman has a relationship with his first girlfriends sister, named Cleo, she`s in love with him therefore he obviously isn`t. The father of both of the girls is a dean who doesn`t believe in god and has made a lot of money from his God-mocking books. Norman dies in the end jumping from the top of a cathedral. This clearly ain`t the funniest book I`ve read in my entire life and some of it`s parts may a bit too obscene for my taste but easy to read and a bit funny it is, why shouldn`t one like that kind of books?

I`m a nasty pervert, my dears ones, and I`m not ashamed. Why should I be? Who are you to judge me? I watched this film about prostitution in 1920s and I`m not ashamed at all. And this film even features nudity from a 13-year-old Bruke Shields. And I don`t give a damn about this. What`s the story about? Violet is growing up in a whorehouse and her time to start making money arrives just now. Her mother wants to leave the damned place, but Violet has nothing against it - it`s a living after all. She`s a bit perverted for sure - but what else can you expect if you grow up in a place like this? There`s another important character in the film - it`s Bellocq - a photographer, who`s by the way a historical person - who made a lot of pictures of prostitutes of Storyville (that`s in in New Orleans). He develops some weird passion for Violet, but she`s not ready for him, of course, and not the physical part is the problem - she`s perfectly capable of that but her imagination of what life is about is a bit... so to say... uncharacteristic for a person like me. What`s wrong with this film? It doesn`t actually tell you that prostitution is bad, that child prostitution is bad (I may think that it is but it doesn`t matter) - and that`s ok with me, for the last thing I need is somebody moralising like he was J.C. in a McDonald`s cap.

Having already read a novel by this author I decided - why wouldn`t I read a collection of stories that was also included in the book of "Higher Hopes" I took from the library. And it proved quite a positive experience. Some of the stories aren`t particulary spectacular, I must admit that the most of them haven`t found a place in my heart to stay but because of a few perfectly atmosperical and very interesting stories this still deserves a high rating. The absolute pinnacle surely is "The mirror tale" which I remember having read at school. It`s about a young woman that dies and relives her life backwards. It`s something like the first time she meets her boyfriend is the last, her mommy gets picked up from the cemetary, she has to forget, how to read and to speak. Touching. Very touching indeed. Then there`s "Der Gefesselte" - a weird man who`s tied by a rope and performs like that in the circus, who`s afraid that his ties may be broken. And "Where I live" - a man suddenly finds out that his apartment has gone one staircase lower, and how he copes with that. Of course, there are other stories as well, but these are the most outstanding ones. My conclusion - if you read it, be ready to skip the boring stories, and you`ll be rewarded with the good ones.

A guy whom I don`t know somewhere on the Latvian internet said that this was the best film ever. Thinking that a lone stranger can`t be wrong, I decided to give it a try. The first thing that dissapointed me was the fact that the first few minutes seemed somewhat familiar. I must have seen the beggining of the film somewhere. Why was it bad? Because I hadn`t watched it further which can only mean that this film is of mean quality. And yes it is. There`s those two guys - Pedro and Man, and what they do is smoking weed and using other forms of drugs. But in comparison to Fear and Loathing in Las Vegas this is no drug movie at all. This is branded to be a comedy but I somehow don`t remember myself laughing while watching this film. Of course, it`s cool to drive a car made entirely from drugs but that doesn`t make a good film. The only positive bit was the battle of the bands competition in the film - a few completely unkown to me punk bands participated in it, and that was cool. Apart from that - I can`t find absolutely no reason why somebody would watch this unless, of course, he hears from some stranger that this film rocks.

What makes days sleepless? If you are waking at the day, why should you worry that you don`t sleep at the time? Or are you some nasty pervert who works at night but still can`t sleep at day? This novel tells us about a teacher named Simrock who suddenly feels some pain in the heart while he`s teaching his students at school. When he comes home and tells it to his wife Ruth, she doesn`t treat that as a big problem. After that he decides that he has been living his life in the wrong way (btw., he`s a partly orthodox communist in East Germany). He leaves his wife having realised that there`s no love left between them - only routine is left. After that he finds himself a brand new lover Antonia. While he has his summer vacation he takes a job at a bread factory and even finds a friend there. Together with Antonia he goes to Hungary, from which she tries to flee to Austria, but unsuccessfuly. The book left a good impression on me, it was interesting to read and even had some nice ideas in it.

The Rutles were the prefab four. They came from Liverpool and recorded some of the best rock`n`roll songs the Beatles never happened to write. And a documentary about this band was made. And who made this documentary? It was Eric Idle of Monty Python. And he was also one of the Rutles - a guy who strangely resembled Paul McCartney. This film should be watched if you`re a specialist of the Beatles, if you`re not - it`s still funny but you won`t get most of the gags. From the beginning until the very end the history of the Rutles is a hilarious piece of comedy. There`s the stage of their career when they are in Hamburg - far from home and far from talented. They atract their future manager because of their pants - how tight they are, and not because of their music. There`s a rumour that one of the members of the band has died, because on the cover of their albums he wears no pants, etc., etc. Yoko Ono in this film a simple German girl whos father had invented World War II. And you can actually see a few celebrities in this film - Mick Jagger, Paul Simon and even George Harrison of the Beatles who plays a reported interviewing Michael Palin - a further guy from the Pythons.