Kazhes pierakstu burtnīca

Atšķirībā no tajā pašā gadā iznākušās "Вологда", Pesņaru ceturtajā platē nav vietas padomju estrādes autoru dziesmām un to visu veido tikai un vienīgi baltkrievu tautas mūzikas skaņdarbi, kurus aranžējis Vladimirs Muļavins. To jau, protams, var noprast arī no ieraksta nosaukuma. Cik saprotu, mūzikas kritiķi un grupas dalībnieki vienbalsīgi šo uzskata par vienu no grupas labākajiem veikumiem - atšķirības ir tikai tajā, ko saukt par grupas vislabāko ierakstu - šo vai grupas debijas plati.
Varu vien piekrist, ka "Pesņari" daudz sirsnīgāk skan, izpildot tautas dziesmas (par spīti tam, ka grupas līderis Muļavins patiesībā bija no Urāliem un nekādu baltkrievisku sakņu viņam nebija, viņam tāpat bija ļoti izteikta baltkrieviskuma izjūta). No šī ieraksta dziesmām vismaz man vissaistošākā šķiet to ievadošā "Перапёлачка", kas nez kāpēc liek domāt, ka šādi varētu izklausīties "Queen", ja Merkūrijs būtu balkrievs ar noslieci uz tautas dziesmām (vispār gan tas, manuprāt, ir gana liels retums - izvērst folkmūzikas kompozīciju uz desmit minūtēm, kuru vidū parādās arī vairākas diezgan izteikti avangardiskas daļas).

Ja iepriekšējais albums (tā labākajos mirkļos) lika domāt, ka Muļavinam un kompānijai radusies interese par progroku tādā manierē, kā to saprata "King Crimson" vai "Rush", tad šajā ierakstā atkal vairāk jūtamas asociācijas ar ārtroku un kaut ko no "Moody Blues" repertuāra. Tiesa, citu tādu absolūtu virstoņu kā "Перапёлачка" es šajā platē nesaskatu (iespējams - tāpēc, ka vispār neesmu sevišķs folkmūzikas cienītājs un eksperts), taču man patīk ieraksta atmosfēra un pati pieeja kā tāda un, piemēram, "Дзяўчына-сардэнька" vai "У месяцы верасні" sava žanra ietvaros nenoliedzami ir pērles. Katrā ziņā šis ieraksts ir man kā klausītājam ir nenoliedzami pieņemamāks par "Vologdu".