Зачарованная моя
Šis ir vienīgais padomju laikos izdotais "Pesņaru" koncertieraksts, un normālos apstākļos es par koncertalbumiem nerakstu, taču šis būs izņēmums, jo koncertā spēlētais materiāls gandrīz nav atrodams nevienā citā grupas albumā (jo "Pesņari" studijā tika daudz retāk, nekā radīja jaunu koncertprogrammu), un tas domājams diezgan labi atspoguļo to, kādā stāvoklī grupa bija astoņdesmito gadu sākumā.
Un kādā stāvoklī tā bija? Visai draņķīgā. Pazaudējusi no sava sastāva Bortkeviču, Tiško, Poplavski un Nikolajevu, grupa daudz vairāk kā iepriekš spēlēja tipisku padomju estrādes materiālu, kurā sevišķi nevarēja izpausties grupas radošā puse. Arī grupas aranžējumi astoņdesmito gadu stilistikas dēļ ir visai pliekani un nebaudāmi - disko ritmu cauraustā "Песня о Минске" diez vai būtu saucama par lielu māksliniecisku veiksmi (un ar to sākas ieraksts!), arī daudzas baltkrieviskās dziesmas vairāk šādā veidā izklausās pēc balagāna un mazāk - pēc jēdzīgas mūzikas. No interesantajiem fragmentiem varu pieminēt Demeško bungu solo skaņdarbā "Чарачка" (neesmu baigais bungu solo cienītājs, bet kaut ko tādu padomju estrādes koncertā domājams ne tik bieži varēja dzirdēt), un dziesmu virkne ar Jankas Kupalas agrīno (pirmspadomju) dzeju, šīs dziesmas gan tiek dziedātas krievu valodā, bet tas šajā gadījumā nav mīnuss. Tomēr ļoti daudz te ir visādu mēslu - no kategorijas "Жураўлі на Палессе ляцяць", "Слушай, тёща", "Я не могу иначе" ir pilnīgi bezvērtīgi, tas viss izklausās šausmīgi novecojis un neaktuāls. Lasīju grupas ilggadīgā dalībnieka Matuševiča komentāru, ka šis esot ansambļa sliktākais ieraksts, kurš vispār tapis tikai tāpēc, ka no grupas tika prasīta jauna ieraksta izdošana, bet īsti materiāla tam nebija, plus Muļavina draudzība ar alkoholu un personīgās dzīves problēmas šajā laikā smagi vilka "Pesņarus" uz leju.
Jāpiezīmē, ka vismaz kaut kādā mērā man rodas sajūta, ka "Pesņariem" par sliktu nāca tas, ka padomju mūzikā arvien skaļāk šajā laikā pieteica īsti rokmūzikas ansambļi, un ka līdz ar to viņi arī savu skanējumu bija spiesti pārveidot, lai blakus tādai "Машина времени" neizklausītos pēc pagātnes atliekām, un tieši savas pārveidošanās rezultātā viņi sāka arvien vairāk izklausīties pēc pagātnes atliekām.
Un kādā stāvoklī tā bija? Visai draņķīgā. Pazaudējusi no sava sastāva Bortkeviču, Tiško, Poplavski un Nikolajevu, grupa daudz vairāk kā iepriekš spēlēja tipisku padomju estrādes materiālu, kurā sevišķi nevarēja izpausties grupas radošā puse. Arī grupas aranžējumi astoņdesmito gadu stilistikas dēļ ir visai pliekani un nebaudāmi - disko ritmu cauraustā "Песня о Минске" diez vai būtu saucama par lielu māksliniecisku veiksmi (un ar to sākas ieraksts!), arī daudzas baltkrieviskās dziesmas vairāk šādā veidā izklausās pēc balagāna un mazāk - pēc jēdzīgas mūzikas. No interesantajiem fragmentiem varu pieminēt Demeško bungu solo skaņdarbā "Чарачка" (neesmu baigais bungu solo cienītājs, bet kaut ko tādu padomju estrādes koncertā domājams ne tik bieži varēja dzirdēt), un dziesmu virkne ar Jankas Kupalas agrīno (pirmspadomju) dzeju, šīs dziesmas gan tiek dziedātas krievu valodā, bet tas šajā gadījumā nav mīnuss. Tomēr ļoti daudz te ir visādu mēslu - no kategorijas "Жураўлі на Палессе ляцяць", "Слушай, тёща", "Я не могу иначе" ir pilnīgi bezvērtīgi, tas viss izklausās šausmīgi novecojis un neaktuāls. Lasīju grupas ilggadīgā dalībnieka Matuševiča komentāru, ka šis esot ansambļa sliktākais ieraksts, kurš vispār tapis tikai tāpēc, ka no grupas tika prasīta jauna ieraksta izdošana, bet īsti materiāla tam nebija, plus Muļavina draudzība ar alkoholu un personīgās dzīves problēmas šajā laikā smagi vilka "Pesņarus" uz leju.
Jāpiezīmē, ka vismaz kaut kādā mērā man rodas sajūta, ka "Pesņariem" par sliktu nāca tas, ka padomju mūzikā arvien skaļāk šajā laikā pieteica īsti rokmūzikas ansambļi, un ka līdz ar to viņi arī savu skanējumu bija spiesti pārveidot, lai blakus tādai "Машина времени" neizklausītos pēc pagātnes atliekām, un tieši savas pārveidošanās rezultātā viņi sāka arvien vairāk izklausīties pēc pagātnes atliekām.
2011-06-27
comments powered by Disqus