Kazhes pierakstu burtnīca

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!

Pīters Grīnevejs. Kaut kā pasen nebiju šī režisora vārdu dzirdējis, bet tad manās rokās nonāca Ditas Rietumas "Planēta neHolivuda", un tās rezultātā Grīneveja filmu skatīšanās atgriezās dienaskārtībā, kur tā nebija bijusi vismaz padsmit gadus. Un pievērsos vienai no viņa agrīnajām filmām - "Zīmētāja kontrakts". Vispār tā laikam arī pirmā viņa tradicionālā filma, taču liela daļa šī režisora raksturīgāko iezīmju te redzama jau pilnā plaukumā.

Varmācība ir pirmā no divām Regīnas Ezeras tetraloģijas "Pati ar savu vēju" daļām. Ja tev kaut kas šajā formulējumā nešķiet pareizi, tad droši vien nojaut, ka atbilstoši definīcijai "tetraloģija" ir kaut kas tāds, kam ir četras daļas. Nezinu, kā tieši tas sanāca, ka Ezera tālāk par otro daļu šim projektam netika, bet tā nu tas ir, un arī šodien, gandrīz 20 gadus pēc rakstnieces "Pati ar savu vēju" ir tetraloģija divās daļās, kas varbūt nemaz nav nepareizi, jo autore jau arī pati ļoti apjomīgajā pirmās daļas ievadā vēsta, ka šis darbs ir žanrisks kokteilis, un tādam itin labi atbilst arī šāda formas dīvainība.

Filmas Īsa pamācība mīlēšanā lielākais trumpis ir tās nosaukums - bez tā diez vai es tai būtu veltījis laiku. Muzikālas komēdijas, it īpaši latviešu ražojuma, galīgi nav tas, ko es visvairāk vēlos no kino. Bet nosaukums padarīja savu, un tā nu mēs to noskatījāmies.

Grāmata "Running Time" bija neliels gājiens manis apčakarēšanā no Marinas puses. Viņa gan ļoti ātri atklāja patiesību, ka šī grāmata nav par skriešanu, bet gan par kino, taču es jau biju piekritis to izlasīt. Patiesībā es gan arī nemaz neesmu tik drošs, ka mani interesē grāmatas par skriešanu (ja vien to autors nav Haruki Murakami), līdz ar to īsti pat nebūtu, par ko sūdzēties.

Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.

Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.

Brīdī, kad mani bija pārāk nomācis depresīvais Toms Veitss un gribējās kaut ko enerģiskāku, izvēle krita par labu pirmajam amerikāņu ietekmīgo hardcore panku "Bad Religion" albumam. Tikai pēc tā "iegādes" atklāju, ka pa lielam no vilka bēgot, biju iekritis lāča ķetnās.

Šo filmu es mēģināju saņemties noskatīties ilgu laiku. Ļoti ilgu laiku, ja nekļūdos - ne mazāk kā piecu gadu garumā, drīzāk vairāk. Pirms vairākiem gadiem Ženēvā noskatījos pirmās 40 minūtes (no filmas garās versijas), kaut kad 2011.gada nogalē - noskatījos līdz pusei kino versiju (filmas režisora versija ir 5 stundas gara, kino - 3 stundas un 8 minūtes). Vakar beidzot noskatījos filmu līdz galam (atkal - kino versijā). Un - lai arī mana gadiem ilgā epopeja ar šo filmu liek domāt pretējo, izrādījās, ka tā ir ļoti viegli skatāma filma.

Šis ir vienīgais padomju laikos izdotais "Pesņaru" koncertieraksts, un normālos apstākļos es par koncertalbumiem nerakstu, taču šis būs izņēmums, jo koncertā spēlētais materiāls gandrīz nav atrodams nevienā citā grupas albumā (jo "Pesņari" studijā tika daudz retāk, nekā radīja jaunu koncertprogrammu), un tas domājams diezgan labi atspoguļo to, kādā stāvoklī grupa bija astoņdesmito gadu sākumā.

Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13:

"Angst in my Pants" ir jau pavisam neizteiksmīgs ieraksts, kurā gandrīz neko vairs nejūt no Sparks dzirkstošā ģēnija. Albums gan sagādāja grupai pēc ilga pārtraukuma relatīvi veiksmīgu singlu Billboard topā, taču šī pati dziesma "I Predict" ir tik tipisks new wave ēras gabals, ka tā radīšanai nebūtu nepieciešams neatkārtojamo brāļu Maelu duets, bet tikpat labi varētu izlīdzēties ar Devo vai pat kādu mazāk zināmu ansambli. Ir dažas dziesmas, kuras ir drusku interesantākas - piemēram, "Sherlock Holmes" un "Nicotina", bet kā vienots veselums šis ieraksts ir stipri depresīvs un kārtējais pierādījums tam, cik kopumā katastrofāla muzikālā desmitgade bija astoņdesmitie gadi.

Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.

После прочтения "Зоны" я не могу с уверенностью сказать, что мне эта книга понравилась. Одновременно я также не могу сказать противоположное - мне действительно трудно сказать - хорошая эта книга или нет. Без вариантов то, что пишет Довлатов очень живо и непосредственно. Читать его - одно удовольствие. Но с другой стороны содержание этой книги мне что-то не больно уж понравилось. Книга эта, кстати, состоит как бы из двух книг. Одна - это сама "Зона", то есть рассказы того времени, что Довлатов провёл надзирателем в Зоне. Вторая - это комментарии самого Довлатова в виде писем издателю. В очередной раз мне лень проверять - действительно это настоящие письма, которые он писал настоящему издателю, или это всего лишь литературный приём. Но ясно мне одно - письма в основном мне очень понравились, а в то же время рассказы - не очень. Сам Довлатов уверяет, что одна из целей данной книги - это показать, что разницы между зеком и надзирателем нет, что их можно без проблем поменять местами, сохранив ту же сущность. И одновременно он пишет о том, что Зона - это микрокосм всего Союза. Опять же - придраться тут некчему, но это не меняет сути - рассказы эти лишь иногда меня по настоящему могли завлечь, а вот комментарии - совсем другое дело. Вот так и получилось, что книга оставила двоякое впечатление - вроде всё как надо, а вроде - отнюдь нет. Написано, конечно, остроумно и иногда даже жестоко, но не совсем в моём вкусе это произведение искусства. Может быть, мне мешало то, что на самом деле в рассказах Довлатова о Сути зоны не так уж много и сказано, а может быть... даже не знаю почему мне эта книга не слишком понравилась, но это факт.

Kārtējo reizi, kad ir darīšana ar Lū Rīda ierakstiem, man ir grūti piekrist kāda viņa ieraksta oficiālajam traktējumam. "The Blue Mask" atbilstoši viņa ierakstu klasifikācijai ir viens no labākajai Lū veikumiem astoņdesmitajos gados un varbūt pat visā viņa karjerā. Tomēr man tas nepavisam nav viens no viņa tuvākajiem ierakstiem un vien dažas tā dziesmas mani spēj ieinteresēt. Protams, arī man gribas šo ierakstu slavēt - kā nekā viņš tajā bija atbrīvojies no visiem sintētiskajiem elementiem, kas darīja "Growing up in public" par viņa karjeras vājāko veikumu, šoreiz ieraksta pieeja ir gaužām vienkārša un tieša - vienā ausī tev skan Lū ar savu ģitāru, bet otrā - Lū jaunais ģitārists Roberts Kvains. Kopumā šis ieraksts ir diezgan orientēts uz balādēm un poētiku (kas, kā zināms ir Lū stiprā puse) un tajā ir diezgan nedaudz roķīgu kompozīciju, tomēr labākā no visām ieraksta dziesmām ir tā aktīvākā - "Underneath the gun". Citādi šis ieraksts ir stipri vien depresīvs ieraksts, un to vislabāk atspoguļo "The Gun" - iespējams, depresīvāka dziesma par vairumu "Magic and Loss" skaņdarbu. Nē, patiesībā šeit ir arī tīri vai metālam piederīgi skaņdarbi - tādi kā "The Blue Mask", taču es tiešām nezinu, kāpēc šis ieraksts mani tā īsti nepārliecina. Ir te labas dziesmas, kaut vai "Average Guy", "Heavenly Arms" un "The Day John Kennedy Died", taču es kaut kā nespēju to pieņemt kā vienu no Lū Rīda labākajiem veikumiem. Kaut kā man pietrūkst. Vai nu izvirtības vai kā cita, varbūt pie vainas tas, ka šo ierakstu viņš radīja pēc atbrīvošanās no alkoholisma un varbūt man viņa alkoholisms šķita vitāla Lū Rīda sastāvdaļa, patiešām nezinu.

More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.

Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.

Lai cik ļoti man gribētos apgalvot, ka jebkurš projekts, kuram kaut mazāko pirkstiņu pielicis kāds Monty Python dalībnieks, automātiski ir ģeniāls, tā diemžēl nav patiesība. Un pat tas apstāklis, ka šīs filmas scenārija autors, producents un galvenās lomas atveidotājs ir neviens cits kā Maikls Peilins, nevar padarīt "The Missionary" par lielisku filmu.

Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.

Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.

Stāsts ap atkārtoto "Blade Runner" skatīšanos ir patiešām skumjš. Šo filmu pirmo reizi es redzēju, ja nemaldos, 2002.gadā, un toreiz tā uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu un es nešaubīgi būtu to iekļāvis savu mīļāko filmu A sarakstā. Patiesībā, ja man izdotos šo savu sarakstu atrast, tad "Blade Runner" tajā visticamākais tiešām būtu bijis, bet failu kaudzē to kaut kā nemanu. Atradu! "Blade Runner" ir B sarakstā - līdzās "Braiena dzīvei", "Rozenkrancam un Gildenšternam" un "Donnie Darko". Bet nekādi man neizdevās sarunāt šīs filmas skatīšanos pie NR. Beidzot pagājušo sestdien man izdevās dažus cilvēkus pierunāt to mūsmājās skatīties. Es pats šo filmu gaidīju ar nepacietību, par pārējiem neko nezinu.

Marks Prindls apgalvo, ka šī grupa ir gandrīz tikpat laba kā Dead Kennedys. Es apgalvoju - nē, nav. Kuram taisnība? Droši vien, Prindlam, jo viņš no hardcore pankroka jēdz daudz vairāk nekā es. Un tomēr mana nezināšana neļauj man iebilst. Lūk, cik plašas iespējas pavēr mūsdienās internets.

"Abrasive Wheels" ir tikai kārtējā pankroka grupa. Tā pat viņi paši vienā no šī albūma dziesmām atzīst. Un kurš gan labāk ja ne viņi paši varētu par to spriest (lai arī viņi visticamākais īstenībā domāja savādāk)? Turklāt viņi nav sevišķi ievērojama pankroka grupa, kas vēl arīdzan pārstāv vienu no vismazāk respektētajiem pankroka apakšžanriem - tā saukto Oi!

Dead Kennedys otrais albūms turpina šīs grupas tradīcijas skaidrot to, kādā veidā tevi kā vienkāršo cilvēku nevienkāršie cilvēki piekāš. Skanējums šim ierakstam gan ir pilnīgi savādāks nekā "Fresh Fruit for Rotting Vegetables". Ļoti haotisks, ne pārāk baudāms (kā esot apgalvojis Jello Biafra - tā tas esot darīts speciāli, lai albūms būtu kaitinošāks).

"Pornography" ir ieraksts, kurš daudzviet tiek dēvēts par vislabāko depresīvās mūzikas ierakstu, par vienīgo plati, kas tev nepieciešama, lai pareizi varētu griezt vēnas un raudāt mēnesgaismā kapsētā. Vai ir daudz albūmu, kuru pirmā rindiņa ir "Doesn`t matter if we all die"? Un ieraksta atmosfēra patiešām atbilst tā reputācijai, iedomāties kaut ko drūmāku, bezcerīgāku un vienlaikus spēcīgāku gotu roka žanrā droši vien nemaz nav iespējams. Tikai žēl, ka nekas šajā albūmā nespēj tuvoties ievadošajā "One Hundred Years" noteiktajam līmenim. Visas ieraksta dziesmas ir ne īpaši melodiskas un ir īpaši vienveidīgas. Es saprotu, ka tev kā pokemonam šī mūzika var būt tuva un ka tu to vari uzskatīt par savu mīļāko ierakstu. Es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, ko Tokio Hotel ne mūžam nespētu radīt, cik seksīgs lai arī nebūtu grupas dziedātājs Bils. Un tomēr es tik ļoti neesmu šī ieraksta mērķauditorija, ka es vienkārši nespēju pret to izturēties objektīvi. Es kaut kā nespēju nedz ar to identificētie, nedz to iemīlēt. Cure, protams, ir epohāla grupa. Cure, protams, ir lieliska grupa. Tās dalībnieki ir ne vien inteliģenti un komptenti, bet arī ar zināmu dievišķo dzirksti apveltīti. Tomēr grupas spēlētais materiāls ir apbrīnojami vienveidīgs un apbrīnojami nepiemērots dažādām dzīves situācijām. Es vismaz nezinu, kāpēc lai kāds gribētu šādu mūziku klausīties darbavietā, izbraucienā ar draugiem mašīnā, vienkārši vakarā atpūšoties pēc grūtas dienas vai skatoties bildes no pagājušās nedēļas izbrauciena ar draugiem mašīnā. Ja tu neesi pietiekami drūmā noskaņojumā un nejūti Roberta sāpes kā savas sāpes, tev labāk varētu ieteikt paklausīties kādu Eiropas hitu radio vai ierakstīt gūglē "televīzijas programma" vai "dziesmu vārdi" (ko nozīmē pēdējais teikums, zinātāji sapratīs).

Kadzuo Išiguro daiļradi es iepazīstu kaut kādā diezgan kreisā kārtībā - bez jelkādas hronoloģijas, taču laikam šajā gadījumā tas nebūtu tik traģiski. Lai arī no otras puses, hronoloģiski lasot, autoru var iepazīt labāk, tā vismaz uzskatu.

Autostopotāja eposa trešā daļa pastāsta daudz par dzīvi uz Zemes divu miljonu gadu pagātnē, kura stājas priekšā Artūram Dentam un Fordam Prefektam. Pateicoties kļūdai vietas un laika vienotībā viņiem palaimējos nokļūt zemes mūsdienās - divas dienas pirms Vogonu veiktās pasaules likvidācijas, turklāt Česterfīlda dīvāna sabiedrībā un kriketa laukumā.

Viņš bija tikai vienkāršs divpadsmit gadus vecs zēns. Taču viena liktenīga nejaušība pārvērta viņa dzīvi. Tā Rūdijs Volcs kļuva par dubultslepkavu. Līķu Pēteris bija vārds, kurā viņu sauca.

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.

Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.

Šis ir ieraksts no Elisa trakās dzeršanas ēras, kad viņš domāja tikai par vienu - par to, kā labāk pieliet mūli, lai nākamajā dienā, neatcerētos, ko viņš vakar ierakstījis. Droši vien tieši alkohola ietekmē viņš piemirsa par savu aizraušanos ar skaļiem šoviem un šausmu filmu elementiem, bet pievērsās kaut kādai New Wave un Talking Heads meets Avantegarde un Frank Zappa. Šis ieraksts muzikāli nav smags, bet tas nav arī gluži vodeveļisks vai brodvejisks, kā to no Kūpera bieži var sagaidīt. Ievadošais "Zorro`s Accent" ar pirmajām rindiņām "Zorro lies dying

Bisher war ich ueberzeugt, dass Fassbinder kein Regiseur fuer mich ist. Von seinem Film "Warnung vor einer heiligen Nutte" habe ich nichts verstanden und habe das Film ein wenig doof gefunden. Diesmal hat mich Fassbinder aber ueberrascht - "Lola", seine Version ueber das Thema des Blauen Engels (ich hatte vergessen, was das fuer ein Film war, bis ich in die IMDB hineinschaute) ist nicht nur visuell spektakulaer, sondern auch spannend zum Ansehen. Lola ist eine Saengerin/Prostituirte in einem Puff in einer Stadt, wo alle maechtige Maenner die Abende mit Frauen zum Kaufen verbringen. Lola ist die persoenliche Hurre des Bauunternehmer`s Schukert, von dem sie auch eine Tochter hat. Jetzt kommt in die Stadt aber ein neuer Bauleiter (ich bin nicht so klar, wie sein Posten eigentlich leitet). Der Mann ist ein ganz konservativer und braver Kerl und alles geht ihm gut mit den Raubvoegeln (Machthaber) der Stadt, bis er sich in Lola verliebt, ohne zu wissen, dass sie eine Prostituirte ist. Sie will ja nicht, dass er es von ihr zu wissen lernt, eigentlich mag sie doch den Mann, obwohl sie auch ihren Schukert mag. Na ja, dann entscheidet sich von Bohm (der Bauleiter) die Lola zu heiraten, aber sein "Freund" Esslin verraet ihm alles ueber die dunkle Seite der Stadt (ohne von der Lola-Affaire des von Bohms zu wissen). Dann geht der von Bohm wirklich los, veranlaesst ein Krieg gegen die Korruption der Stadt, heiratet Lola aber zum Ende, ohne zu wissen, dass sie noch immer die Matrone seines Feindes Schukert bleibt. Uebrigens ist Barbara Sukowa reizend in der Rolle von Lola und obwohl sie eine Nutte spielt, ist sie auch Person fast sympatisch. Im vergleich zu anderen Werken Fassbinders ("Heiliger Nutte" und Drehbuch fuer "Water drops on burning rocks" gibt`s hier fast nichts skandaloeses - nicht so viel nackte Koerper, keine Homosexualitaet, und so weiter), ich muss jetzt aber sagen, dass der Fassbinder ein sehr vitaler und interessanter Regisseur gewesen ist und dass ich noch ein Paar seine Filme bestimmt anschauen werde.

Nu, ko - līdz ar Hot Space es pieskaros vēl vienam par mēslu izslavētam Queen albūmam no 80-tajiem, un ne jau bez pamata šis ieraksts izpelnījies daudzviet visnotaļ negatīvas atsauksmes. Kā nekā tajā ir vesela virkne pretīgu dejošanai paredzētu kompozīciju, kuras piedāvā tik maz pozitīvu emociju, ka mazāk piedāvāt ir grūti. Pirmās piecas dziesmas (jeb oriģinālā - plates pirmā puse) vispār pretendē uz Queen viszemāko punktu grupas pastāvēšanas vēsturē (neskaitot sadarību ar Robiju Viljamsu, Five un Britniju). "Staying Power", "Dancer", "Back Chat", "Body Language", "Action this Day" - jau nosaukumi paši par sevi liek apjaust, ar ko mums te ir darīšana. Visas šīs dziesmas caurstrāvo bungu mašīnas un tās patiešām ir tuvākas Maiklam Džeksonam, nekā klasiskajai Queen skaņai. Otrā diska puse ir ievērojami labāka - "Live is Real" (veltījums Lenonam) ir emocionāla balāde (kurai gan šķiet ir totāli bezjēdzīgs teksts), "Put out the Fire" ir kārtīgs rokeris, varbūt ne tik labs, kā man tas šķita pirms gadiem 5-6, bet tāpat vismaz galvastiesu pārāks par visādiem "Staying Power". "Calling All Girls" man ne visai patīk, it īpaši tajā iepītie sintiķi, bet atkal jau - tikai salīdzinājumā ar "Action this day" var novērtēt tā kvalitāti. "Las Palabras De Amor" ir skaista balāde, ko gan arī mazliet sabojā sintezatoru skaņas, taču tikai mazliet. "Cool Cat" ir vēl viens groove gabals, bez kura es labprātāk būtu izticis. Nu, un noslēgumā nāk "Under Pressure", kas varbūt ir tūkstošiem reižu atklausīta, tomēr ļoti kvalitatīva kompozīcija. Kopumā - dažas albūma dziesmas varētu ierakstīt kādā labāko Queen kompozīciju izlasē, bet visas pārējās drošāk būtu aprakt dziļi un nekad neuzmeklēt.

This is the first entry in this factoid in a new stage of my life. From now on I`m a married person - a fact that still seems very odd and slightly ungraspable to myself. I`m not sure that I feel very much different, but some things have changed and surely will change in my life.

I certainly remember having started to read this play quite a long time ago. Especially I remember it because of an episode where Max, a successful actor, talks about his problems selecting his favourite music for a radio programme because the only thing he likes is low quality pop music. If he was a fan o "Pink Floyd" it would be okay, but he was mostly addicted to bubble-gum stuff and music of the quality of The Everly Brother. Another moment I remember is also about music - it`s when Henry, a playwright, tells how Bach has stolen from Procol Harum and can`t even get the notes right. Apart from that the novel is quite a witty story of love and betrayal, with a particulary grotesque character of Brodie who`s gone to prison for lighting fire to a war memorial and who can only think in revolutionary categories but in fact he`s acting like this only to impress Annie, Henrys wife. Since I`m a fan of Stoppard`s I probably can`t dislike this play. Or maybe I`m a fan of Stoppard`s because I like his work, I don`t know. But "The Real Thing" is a real thing in deed. I`d love to see it on stage.

If there is one thing in myself I particulary dislike (apart from spots on the face and my general nerdiness) it`s my perfect ability to disagree with every opinion. You just have to say "black!" and I`ll instantely reply "white!". And if you`ll say "white!" I`ll be left with no other option but to say "black!" The most typical case is following: someone highly praises some thing that I should read/watch/hear and I come to the inner conclusion that I must dislike it. Lately I`ve been trying to battle this sort of "being original" inside me but it doesn`t always work. After this introduction I must say that I was informed that "A Wild Sheep Chase" is a very good novel. Having already been acquainted with some other Murakami`s works I wasn`t particulary sure whether to believe it or not. There were some books of his I liked and others I didn`t. But this one about sheep proved to be the best one I`ve read this far. The story is about a man who seems to be an average Japanese fellow with his 30th birthday fast approaching. His wife has left him and he isn`t particulary fond of his job although it`s not bad at all. But everything changes for him when he meets a woman with ears of a perfect form. Still it`s not about the ears but about a sheep that`s using men for its goals. And the hero of the novel has to find this sheep within a month or bad things will happen. The only clue he has is a photo sent to him by a friend of his called the Rat (who I am already familiar with from some other Murakami`s early novels). In the end the story proves to be about what one can take and what he can`t and the ending is quite an emotional one. This is one of the few books with a very high "wov!" factor. I don`t know whether everyone would love it but I certainly do.

Kino was one of the most important bands in USSR in 80`s and it still remains quite vital today, some 10 years after the bands singer died in a car crash. And you know what - the crash happened not far from here, in Latvia! It`s just so cool! It`s almost as if I was writing about a thing I saw with my very own eyes! On this album I found two songs that I was already familiar with - "Mom - Anarchy" is the best cut on the record for sure, having its roots in punk. I don`t really understand whether there`s some story line behind that song but it`s just cool enough that I don`t need any. Then there`s "Videli noch" which was also performed by "Zsob si zdub" - I probably have already mentioned it on my review of that bands album. As for the other songs, they aren`t bad but they do tend to get a bit monotonous, which is a chronical problem for Russian bands.

Boring! I couldn`t manage it until the end. Who cares that Saramago is a Nobel-winning author! Who cares that I like books about old times and that magical realism is not a thing I hate and despise. Who cares that some moments in this book are brilliant. Since it`s about as entertaining as watching your toenails grow (by the way: have you noticed that toenails grow about 3 times slower than nails on your fingers? now that`s a mystery and one day I will probably write an essay in three parts about this anomality). Ok, there`s Baltasar - a one armed soldier who has come back from the war, his woman named Blimunda, and a weird priest who all work upon making a flying machine that uses the will of people as its lifting power. If the whole story would have been written on 100-150 pages it would probably make a great book. Since Saramago went for the number of letters he wrote about 500 pages, using particulary long sentences and describing things about as amazing as a boulder.

Woody Allen directed this little film here. The film isn`t only short in minutes but it also doesn`t show no big events, no showbiz` glamour, a very moderate and personal film this is. The action takes place in the dawn of the 20th century at a house in the country where three couples spend a vacation. There`s Andrew - the crazy goofy inventor (played by Woody himself) and his wife Adrian. There`s Maxwell - Andrew`s friend, donjuan, doctor, who has never lost a patient - got a few of them pregnant - but never lost one, together with his latest victim. And there`s an old doctor of philosophy Leopold together with Ariel - Andrew`s crush from the days of his youth. Falling in love, physical lust, you know how it goes. All men go crazy after Ariel, while Adrian tries to improve the her sexual with her husband (their marriage is referred as good but not working), Dulcy (Maxwell`s chick) seduces the professor and while making love to her, he dies. Of course, it sounds a bit like a soap opera, and it`s what it`s meant to be, and it`s what life is.

Eric Idle, John Cleese, Terry Jones, Terry Gilliam, Graham Chapman and Michael Palin. Do you know who these people are? Do you at least know where you are? You`re lost in America. But these people were once known as the "Monty Python`s Flying Circus". That was way back - some 30 years ago they disbandoned for different projects only occasionaly performing the good ol` Python stuff. And this was one of the occasions. In lates 70`s they played the same arena where the only official Beatles concert album was made. And boy did they know how to make people laugh! The "When we were young we had it tough" sketch absolutely makes blood in my veins turn to wine, and so does "the ministry for silly walks". At some parts video material is shown to the audience, for example the majestic soccer final between Greek and German philosophers, where Greeks become the champions thus predicting the victors of the 2004 European Championships. Still some of the sketches aren`t particulary entertaining but you can always skip them for the best stuff.

A man with amnesia awakes in a hospital where untraditional methods to help people to remember are being used. He finds out that the hospital is really in his mind and so are the perversions. Although I consider myself a fan of modern literature this piece here is a bit too pornographic to me. To summarise everything in one sentence - Mr. Fowles is trying to show your humble servant that writing a novel is the same as having sex (or something like that). There are some quite interesting dialogues between Miles and Eratho but between all the crap it still doesn`t make a good point. I`d never think that a man who wrote `The Collector` could create something like that. It`s not even disgusting - it`s just plainly bad and pretends to be a porn book at some stages, without being really sarcastic.