Kazhes pierakstu burtnīca

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu - domājams, 2009.gadā, mana nostāja bija - tas ir kaut kāds hipsteru sūds, par ko neko nevēlos zināt. Režisors - homoseksuāls tīnis, kas pats savā filmā spēlē galveno lomu un filmas nosaukumā nogalina savu māti? Kas cits, ja ne bezkaunīga stilošana un zīmēšanās pašam ar savu krutumu, šāda filma varētu būt? Un vēl vairāk - vai nav tā, ka šo filmu visādi eksperti slavē vien tāpēc, ka tam čalim ir tik maz gadu un viņš vēl ir zilais, lai arī patiesībā viņam nav nekādas sajēgas ne par ko?
Tagad varu teikt - cik viegli gan ir dzīvot, ja tev ir stingra pārliecība, pat tad, ja tā balstās tikai un vienīgi aizspriedumos! Patiesība vienmēr ir drusku sarežģītāka - arī attiecībā uz šīs filmas varoni. Vispār jau Ibērs ir viens pretīgs puika, kurš uzskata, ka viņam ir sliktākā māte pasaulē, jo viņa, redz, bieži kurn un nav apmierināta ar viņa izgājieniem. Kamēr viņš tak ir tīrais zelta gabaliņš - ar draņķīgām sekmēm, augstu pašvērtējumu un vēl homoseksuāls (pēdējo gan mamma nemaz nezina). Un mamma vēl atsakās viņam (līdz Ibērs būs 18 gadus vecs) dot viņa daļu vecāsmātes mantojuma, lai viņš varētu kopā ar savu mīļoto vīrieti īrēt dzīvokli! Skarba tak ir šī dzīve, vai ne?
VIenlaikus kaut kādā mērā varoni var saprast, un arī viņa apgalvojumu, ka cilvēki ir liekuļi, kas viņam kaut ko pārmet, jo ikviens ir ienīdis savu māti - cits tikai vienu sekundi, cits - gadiem ilgi. Un kaut ko par cilvēciskajām attiecībām filma pastāsta, kaut ko varbūt ne gluži pieņemamu visiem un ikvienam, bet vienlaikus - kaut kas fundamentāli pareizs tajā visā ir. Tādā ziņā, ka Dolāns patiešām savos 16 gados jau bija nobriedis kino režisors, un nevis tikai tīnis, kas kļūst ievērojams ar pašu faktu, ka viņš uzņēmis filmu, un nevis filmu kā tādu. Man gan šķiet, ka viņa nākamā filma - par iedomātajām mīlestībām - ir pārāka pār šo, Kannās godalgoto, lenti, taču tās ir tikai manas personīgās domas.