Exit Through the Gift Shop
Mana attieksme pret grafiti māksliniekiem ir skaudra un nesaudzīga - uzskatu, ka viņi nav nekādi mākslinieki, bet tikai vandāļi, kas nejēdz neko labāku, kā apķēpāt pilsētu sienas, un viņiem klātos veikt sabiedriskos darbus savas antisociālās uzvedības dēļ.
Arī noskatījies filmu "Exit through the gift shop" es kopumā esmu gatavs parakstīties zem augstāk minētā. Taču ar vienu atrunu - tagad es esmu gatavs atzīt, ka noteiktos apstākļos grafiti var būt māksla. Vismaz noteikti ne mazākā mērā, kā māksla ir Endija Vorhola vai Džeksona Poloka darbi. Protams, tas neattiecas uz tādiem "grafiti māksliniekiem", kuru repertuārs aprobežojas ar paraksta uzšņāpšanu uz pieturas būdiņas vai HĻEB pierakstīšana ar četrām kļūdām uz sētas. Tie nu gan patiešām ir tīrākie huligāni. Taču gadījumā, ja tam visam aizmugurē ir jūtama kaut kāda koncepcija, man nākas atzīt - ielu māksla var patiešām būt īsta māksla.
Šī filma pati par sevi ir viena liela mistifikācija. Tā stāsta par džeku, kurš augu dienu gadiem ilgi to vien darīja, kā filmēja dažādus ielu māksliniekus darbībā, līdz viņš izlēma pats kļūt par vienu no viņiem. Tiesa, filmā tas tiek pasniegts tā, ka tu saproti, ka Terijs Getta nav "īsts" ielu mākslinieks, bet gan tipāžs, kurš virsotnes sasniedz, atrazdamies īstajā vietā un īstajā laikā, pats nebudams apveltīts ne ar kādu puslīdz vērā ņemamu talantu (tas it īpaši attiecas uz viņa uzfilmēto materiālu). Līdz ar to lielā mērā interesantāki filmas varoņi ir tie cilvēki, kurus Terijs sastop - un pirmām kārtām, protams, nenotverams Banksy, kas arī ir šīs filmas režisors. Un - atbilstoši diezgan daudz kur izskanējušiem apgalvojumiem - arī mistifikācijas ar vārdu Terijs Geta radītājs. Proti, pastāv aizdomas, ka šis cilvēks un visa viņa darbība nav nekas cits, kā tikai Banksy vadīts iestudējums ar mērki... velns viņu zina, kādu mērki. Droši vien - lai izsmietu sabiedrību, jo tas laikam Banksy ir diezgan aktuāli.
Lienei šī filma pagalam nepatika, viņa to nosauca par tukšu un bezvērtīgu. Es atļaušos te nepiekrist, kaut vai tāpēc vien, ka (vajag taču nedaudz paspamot) Zen māca tevi saskatīt to labo un vērtīgo, kas kaut kur ir, nevis no pieredzes visu nolīdzināt līdz ar zemi. Neteikšu, ka man izcili izdotos "atvērt sevi", bet es cenšos. Un tā arī ar šo filmu - es mācījos tajā saprast to, kāpēc grafiti zīmēšana var nebūt huligānisms, kā tapešu veida nokrāsots zilonis var būt māksliniecisks statement, un galvenokārt - Banksy darbības principus. Jau tādēļ vien, ka šeit tiek sniegts zināms ieskats šīs kulta personas darbības reālajā pusē (protams, pie nosacijuma, ka ši filma nav viens liels joks), dara to par gana vērtīgu. Nemaz nerunājot par to, ka fona balsi šeit ierunā neviens cits kā Rhys Ifans - manis pēdējā laikā diezgan iecienīts velsiešu aktieris.
Salīdzinot šo filmu ar ne tik sen redzēto "Pareizi uzlidot", gribu atzīmēt, ka "Exit through the gift shop" ir strukturāli daudz sarežģītāka filma, jo tās mērķis ir ļoti delikāts - likt skatītājam vispirms just varonim līdzi, un pēc tam - piedzīvot viņā vai nu vilšanos, vai jebkādā citā veidā zaudēt par viņu ilūzijas un sākt viņam vēlēt drīzāk neizdošanos, nekā panākumus. Līdz ar to sava būtībā šī nemaz nav vienkārša film, un manā izpratnē tās Oskara nominācija ir vairāk nekā pelnīta.
Arī noskatījies filmu "Exit through the gift shop" es kopumā esmu gatavs parakstīties zem augstāk minētā. Taču ar vienu atrunu - tagad es esmu gatavs atzīt, ka noteiktos apstākļos grafiti var būt māksla. Vismaz noteikti ne mazākā mērā, kā māksla ir Endija Vorhola vai Džeksona Poloka darbi. Protams, tas neattiecas uz tādiem "grafiti māksliniekiem", kuru repertuārs aprobežojas ar paraksta uzšņāpšanu uz pieturas būdiņas vai HĻEB pierakstīšana ar četrām kļūdām uz sētas. Tie nu gan patiešām ir tīrākie huligāni. Taču gadījumā, ja tam visam aizmugurē ir jūtama kaut kāda koncepcija, man nākas atzīt - ielu māksla var patiešām būt īsta māksla.
Šī filma pati par sevi ir viena liela mistifikācija. Tā stāsta par džeku, kurš augu dienu gadiem ilgi to vien darīja, kā filmēja dažādus ielu māksliniekus darbībā, līdz viņš izlēma pats kļūt par vienu no viņiem. Tiesa, filmā tas tiek pasniegts tā, ka tu saproti, ka Terijs Getta nav "īsts" ielu mākslinieks, bet gan tipāžs, kurš virsotnes sasniedz, atrazdamies īstajā vietā un īstajā laikā, pats nebudams apveltīts ne ar kādu puslīdz vērā ņemamu talantu (tas it īpaši attiecas uz viņa uzfilmēto materiālu). Līdz ar to lielā mērā interesantāki filmas varoņi ir tie cilvēki, kurus Terijs sastop - un pirmām kārtām, protams, nenotverams Banksy, kas arī ir šīs filmas režisors. Un - atbilstoši diezgan daudz kur izskanējušiem apgalvojumiem - arī mistifikācijas ar vārdu Terijs Geta radītājs. Proti, pastāv aizdomas, ka šis cilvēks un visa viņa darbība nav nekas cits, kā tikai Banksy vadīts iestudējums ar mērki... velns viņu zina, kādu mērki. Droši vien - lai izsmietu sabiedrību, jo tas laikam Banksy ir diezgan aktuāli.
Lienei šī filma pagalam nepatika, viņa to nosauca par tukšu un bezvērtīgu. Es atļaušos te nepiekrist, kaut vai tāpēc vien, ka (vajag taču nedaudz paspamot) Zen māca tevi saskatīt to labo un vērtīgo, kas kaut kur ir, nevis no pieredzes visu nolīdzināt līdz ar zemi. Neteikšu, ka man izcili izdotos "atvērt sevi", bet es cenšos. Un tā arī ar šo filmu - es mācījos tajā saprast to, kāpēc grafiti zīmēšana var nebūt huligānisms, kā tapešu veida nokrāsots zilonis var būt māksliniecisks statement, un galvenokārt - Banksy darbības principus. Jau tādēļ vien, ka šeit tiek sniegts zināms ieskats šīs kulta personas darbības reālajā pusē (protams, pie nosacijuma, ka ši filma nav viens liels joks), dara to par gana vērtīgu. Nemaz nerunājot par to, ka fona balsi šeit ierunā neviens cits kā Rhys Ifans - manis pēdējā laikā diezgan iecienīts velsiešu aktieris.
Salīdzinot šo filmu ar ne tik sen redzēto "Pareizi uzlidot", gribu atzīmēt, ka "Exit through the gift shop" ir strukturāli daudz sarežģītāka filma, jo tās mērķis ir ļoti delikāts - likt skatītājam vispirms just varonim līdzi, un pēc tam - piedzīvot viņā vai nu vilšanos, vai jebkādā citā veidā zaudēt par viņu ilūzijas un sākt viņam vēlēt drīzāk neizdošanos, nekā panākumus. Līdz ar to sava būtībā šī nemaz nav vienkārša film, un manā izpratnē tās Oskara nominācija ir vairāk nekā pelnīta.
2011-07-20
comments powered by Disqus