Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc vairāku gadu klusēšanas "Jumprava" 1998.gadā atgriezās un atkal jau spēja kļūt visai populāra. Tiesa, tā nebija tā pati "Jumprava", kas astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Daudz mierīgāka, daudz popsīgāka, daudz apcerīgāka un visnotaļ vienveidīga. Daudz prominentāk kā grupas ziedu laikos šajā ierakstā parādās ģitārspēles elementi (kuri gan neizceļas ar nekādu grandiozu tehnisko sarežģītību), kamēr sintezatoru skaņas ir kļuvušas laikam jau harmoniskākas, ar mazāku vietu patiesām emocijām un visai klaju aprēķinu. Dziesmu temps ir lielākoties diezgan nesteidzīgs, un to saturs - ierobežoti aktuāls. Ir arī pāris eksperimenti - pirmkārt šeit būtu izceļams "Vīrs ar suni", kurā skanošie sintiķu ritmi labi iederētos kādā deviņdesmito gadu vidus deju zālē, ja nu vienīgie ir pārāk lauzti, lai tā būtu normāla deju mūzika, bet kaut kādi reiva elementi tur parādās, un es nebūšu tas, kas šo dziesmu sevišķi par to slavēs. Vispār melodijas šeit ir kaut kādas bezcerīgi neizteiksmīgas, un pa daļai ieraksts līdzās savai kalkulētībai ir šausmīgi haotisks - piemēram, "Dzimšanas diena" šķiet pilnīgi bezjēdzīgs skaņdarbs. Tikām citkārt grupa nodarbojas ar klaju klausītāja garlaikošanu, kaut vai ieraksta tituldziesmā, kurā nav nekā izņemot tādas vieglas fona noskaņas. Un vispār šur tur šķiet, ka dziesmas instrumentālā un vokālā daļas vispār nav savstarpēji saistītas un tikai nejauši ir saliktas kopā - te atkal varētu pieminēt dziesmu "Bīdermeijers un nāve".
Salīdzinoši jēdzīgākā kompozīcija šajā ierakstā ir maksimāli popsīgā dziesma "Auto", kura kaut kādā mērā līdzinās Ulmaņa un Voitišķa ēras "Jumpravai", varbūt īsti gan nesaprotu, kālab tur nepieciešama tā angliskā dziedāšana, bet tur ir vismaz kaut kādas dzīvības pazīmes jūtamas. Tikām ieraksta zināmākā dziesma "Ēna", kas droši vien pretendēja uz kļūšanu par otro "Ziemeļmeitu", drīzāk izklausās pēc neadekvāti ambicioza "adult contemporary" skaņdarba, kura izpildītājiem nelielas problēmas ar pārmērīgi augstu pašvērtējumu.