Kazhes pierakstu burtnīca

Kādā veidā lai rod spēkus turpmākajai dzīvei, kad esi zaudējis cilvēku, kas tev nozīmējis visu? Kādā veidā tu vari pēkšņi kļūt par tēvu savam bērnam, kuram tu līdz šim esi bijis tikai nedaudz vairāk kā jebkurš svešinieks?
Klaiva Ovena varonis šajā filmā ir britu sporta žurnālists, kas pārcēlies uz dzīvi Austrālijā, atstājot savu pirmo sievu un tolaik sešgadīgo dēlu, lai veidotu jaunu ģimeni. Taču astoņus gadus vēlāk Keitijai atklāj vēzi un viņa aiziet nebūtībā. Rezultātā Džo paliek divatā ar sešgadīgo Ārtiju, kura iekšējo pasauli tētim saprast nav lemts - tas, kādā veidā bērns pārdzīvo mātes zaudēšanu, viņam ar prātu nav saprotams un viņš nespēj uz priekšu paredzēt Ārtija uzvedību. Un tad vēl no Anglijas uz vasaru atbrauc viņa vecākais dēls Harijs, kuru Džo ir iepriekš saticis vēl retāk. Vai viņiem izdosies kļūt par funkcionētspējošu ģimeni, ir nopietns jautājums, uz kuru Džo visā filmas garumā mēģina rast pozitīvu atbildi, kas gan, protams, nav tik ļoti vienkārši. Faktiski Džo nav nekādas sajēgas par to, kas viņam kā tēvam būtu jādara tā vai citādi, un rezultātā viņš bieži iebrauc smagās auzās, pieļauj visdažādākās kļūdas un ne pārāk veiksmīgi mēģina tās labot.
Kā lai arī nebūtu, man šī filma patika - ar tās saldsērīgo noskaņu, liego akustiskās ģitāras pavadījumu un nepārprotamo vēstījumu, kas izvairījās no krišanas banālisma grāvī. Džo attiecības ar citām sievietēm pēc Keitijas nāves jau vien ir pelnījušas šai filmai daudz plusu - tā nav tev nekāds vēstījums par "rebound relationships" svarīgumu un faktiski Džo vispār nav gatavs nekādām jaunām attiecībām un šī filma ir tikai un vienīgi par viņa mīlestību pret dēliem, kuru gan viņam vajag izkopt un padarīt mazāk destruktīvu. Klaivs Ovens, manuprāt, šajā filmā ir lielisks, un vispār pati filma man, kā jau minēju, ļoti patika.