Submarine
Tikai filmas beigu titros ievēroju, ka tās režisors ir Richar Ayoade, labāk daudziem pazīstams kā Moriss Moss no "The IT Crowd".
Filmas galvenais varonis Olivers Teits ir pusaudzis, kurš nav sevišķi populārs skolā, taču kuram ir visai attīstīta fantāziju pasaule, kurā viens no dominējošajiem sižetiem ir paša Olivera nāve un tai sekojošā visas Velsas sērošana par šo priekšlaicīgi mirušo visu mīlēto jaunieti. Tikām reālajā pasaulē ar mīlestību viņam viss tik gludi nav, un viņam visai grūti nākas pārliecināt klasesbiedreni Džordānu kļūt par viņa meiteni. Arī mājās viņam problēmu netrūkst - attiecības starp Olivera vecākiem nav nekādas spožās, viņa tēvs, kas pēc profesijas ir jūras biologs, pēc sociālā stāvokļa visai labi atbilst dārzeņa definīcijai un ir pastāvīgā depresijā. Attiecībām par labu nenāk arī apstāklis, ka kaimiņu mājā ievācas vīrietis, kas bija Olivera mammas pirmais draugs pirms 20 gadiem - šīzīgas frizūras un vēl šīzīgāku pasaules uzskatu īpašnieks Greiams. Savu visai ierobežoto iespēju robežās Olivers mēģina visas attiecību problēmas labot, bet biežāk tas noved pie sliktiem rezultātiem, un līdz ar to nav brīnums, ka agrāk vai vēlāk viņam būs jānoklausās arī tā kasetes puse, kurā viņam tētis ierakstījis dziesmas, kas klausāmas, kad tavas attiecības ar meiteni ir pajukušas.
Šī ir viena no tām tipiskajām Eiropas komēdijām, kuras savā būtībā ir ļoti skumjas un sērīgas, un kuru varoņi nav nedz super skaisti, nedz super gudri. Kaut kādi amerikāniskie elementi gan laikam šeit arī ir manāmi, un es pate teiktu, ka filmā ir šis tas no "Napoleon Dynamite", ar to vien piebildi, ka personāži šeit nav dīvaini dīvainuma pēc, bet gan... tāpēc, ka cilvēki kā tādi parasti ir dīvaini. Un filma nav sevišķi stilīga, drīzāk rodas sajūta, ka tā būtu uzņemta pirms vairākiem gadu desmitiem un tikai nejauši tās izdošanas gads ir norādīts kā 2010. Man patika.
Filmas galvenais varonis Olivers Teits ir pusaudzis, kurš nav sevišķi populārs skolā, taču kuram ir visai attīstīta fantāziju pasaule, kurā viens no dominējošajiem sižetiem ir paša Olivera nāve un tai sekojošā visas Velsas sērošana par šo priekšlaicīgi mirušo visu mīlēto jaunieti. Tikām reālajā pasaulē ar mīlestību viņam viss tik gludi nav, un viņam visai grūti nākas pārliecināt klasesbiedreni Džordānu kļūt par viņa meiteni. Arī mājās viņam problēmu netrūkst - attiecības starp Olivera vecākiem nav nekādas spožās, viņa tēvs, kas pēc profesijas ir jūras biologs, pēc sociālā stāvokļa visai labi atbilst dārzeņa definīcijai un ir pastāvīgā depresijā. Attiecībām par labu nenāk arī apstāklis, ka kaimiņu mājā ievācas vīrietis, kas bija Olivera mammas pirmais draugs pirms 20 gadiem - šīzīgas frizūras un vēl šīzīgāku pasaules uzskatu īpašnieks Greiams. Savu visai ierobežoto iespēju robežās Olivers mēģina visas attiecību problēmas labot, bet biežāk tas noved pie sliktiem rezultātiem, un līdz ar to nav brīnums, ka agrāk vai vēlāk viņam būs jānoklausās arī tā kasetes puse, kurā viņam tētis ierakstījis dziesmas, kas klausāmas, kad tavas attiecības ar meiteni ir pajukušas.
Šī ir viena no tām tipiskajām Eiropas komēdijām, kuras savā būtībā ir ļoti skumjas un sērīgas, un kuru varoņi nav nedz super skaisti, nedz super gudri. Kaut kādi amerikāniskie elementi gan laikam šeit arī ir manāmi, un es pate teiktu, ka filmā ir šis tas no "Napoleon Dynamite", ar to vien piebildi, ka personāži šeit nav dīvaini dīvainuma pēc, bet gan... tāpēc, ka cilvēki kā tādi parasti ir dīvaini. Un filma nav sevišķi stilīga, drīzāk rodas sajūta, ka tā būtu uzņemta pirms vairākiem gadu desmitiem un tikai nejauši tās izdošanas gads ir norādīts kā 2010. Man patika.
2011-09-21
comments powered by Disqus