Kazhes pierakstu burtnīca

Правовая оговорка: zemāk redzamais teksts ir literārs fantāzijas auglis. Tā varoņi un notikumi ir izzīsti no pirksta un nav saistāmi ar reāliem cilvēkiem un faktiem, viss ir viena vienīga fikcija. Tekstā ir lietoti atsevišķi labā sabiedrībā nepieņemami vārdi, par kuriem atvainojos smalkjūtīgiem un ticīgiem lasītājiem, kuri pēc šī stāsta izlasīšanas nevarēs gulēt.

Es no dzīves nekad neko labu negaidu. Un jo īpaši neko labu es negaidu, ja mani uz savu kabinetu pasauc projektu vadītājs. Ir tāds nerakstīts likums – viņš nekad tevi pie sevis nesauks kādā labā lietā. Nekad nav gadījies tā, ka projektu vadītājs mani izsauc pie sevis un pavaicā, vai es nevēlētos ar viņu kopā sestdien aizbraukt pamakšķerēt Alaukstā. Ja nu kas – ciest nevaru makšķerēšanu, viens pilnīgi stulbs sports. Tāpat viņš mani nemēdz uzaicināt vakarā uz Padiju iemalkot kādus trīs-četrus, varbūt septiņus kausus alus. Ja viņš mani grib redzēt, tad faktiski ir tikai divi varianti:
- ir sūdi;
- būs sūdi.

Pirmajā gadījumā kaut kas ir nogājis greizi ar kādu no aktuālajiem projektiem, un pār projektu vadītāja galvu jau ir izlijusi tonna kūtsmēslu, kuru viņš tagad savā sirdsšķīstībā deleģē arī man. Patiesībā šis variants man patīk labāk, nekā otrais, jo tas, savukārt, paredz, ka būs jauns projekts. Jāatzīst, es neciešu jaunus projektus. Jau visi vecie, manuprāt, ir lieki un bezjēdzīgi un daudz vienkāršāk būtu, ja mēs vispār pārstātu lietot datorus un tā vietā atsāktu viens otru zvetēt pa galvu ar vālēm un kopoties alās. Taču tie visi neārstējamie baitu pisēji, kas ir pārņēmuši varu šajā pasaulē, nekad mūžā nepieļaus šādu pilnīgi racionālu scenāriju. Un man nākas atzīt, ka arī es kaut kādā ļoti netiešā mērā esmu visas šīs sapuvušās sistēmas sastāvdaļa, maza skrūvīte lielajā mehānismā, kas varbūt pat ir mazdrusciņ līdzvainīga tajā, ka lielais smirdīgais rats turpina velties. Es gan negribu sevi padarīt par kaut kādu baigāko vainīgo – kā programmētājs es neesmu atbildīgs ne likuma, ne Dieva priekšā par to, ka mana darba augļi ir nevienam nevajadzīgi elektroniski sūdi, kuru īstā vieta būtu sešas pēdas zem zemes, taču īpaši dziļos depresijas un paškritikas brīžos es mēdzu aizdomāties, ka, iespējams, man vajadzēja izvēlēties kādu tikumīgāku profesiju.

Mans tagadējais šefs Žora kopumā ir tīri ciešams projektu vadītājs. Maita un ekspluatators, tas jau ir pašsaprotami, bet citādi – esmu strādājis arī ar daudz lielākiem tūpļiem. Atšķirībā no vairuma man zināmo projektu vadītāju, Žora vismaz aptuveni zina, kas ir projekts un kas ir vadība. Saistība starp šiem abiem jēdzieniem viņam gan ir pasveša, bet neko vairāk no skūtgalvaina bandīta, kas ticis par IT projektu vadītāju tikai tāpēc, ka viņš ir sēdējis kopā ar uzņēmuma galveno akcionāru, laikam jau nevar. Turklāt par spīti vecajai draudzībai, Žoram diezgan daudz nākas no mūsu lielā bosa Sļivovica kunga dzirdēt tik skarbus pārmetumus, kas mani varētu novest no baltajām pelītēm līdz kapam ne ilgākā laikā kā piecās minūtēs.

Pēc sekretāres zvana, ka Žora mani vēlas redzēt, pabeidzu Crazy Birds līmeni, sataisīju nopietnu sejas izteiksmi un devos uz tā saukto sarkano istabu. Žora izskatījās, ka nebija sevišķi labā omā, kas gan viņa gadījumā atbilst standartiem, un sev raksturīgajā stilā viņš mani apbēra ar verbālo caureju: “Valdi, mums te ir viens klients uzradies, kuram vajag uztaisīt, velns viņu zina, ko tieši, bet viņiem esot divsimt stabi, ko varot tam tērēt. Teicu, ka mēs, protams, viņiem uztaisīsim, kaut vai pašu velnu no pakaļas izvilksim, ja vajadzēs, ka tik naudu dod. Tā varbūt gluži nē, tu jau Voldoja Janovič saproti, ka es tā viņiem neteicu, bet doma apmēram tāda. Ja ir nauda, mēs strādājam. Tu būsi galvenais atbildīgais programmētājs, jo Aldis atkal zapojā aizgājis, bet es ticu, ka tu tiksi galā, nestrādājam jau kopā pirmo reizi. Katrā ziņā viņiem vajag lai tas strādātu tik ātri, ka viņu sekretāre (jēziņ, kas viņai par pupiem!) nespētu tik ātri pastrādāt, lai visu laiku programma būtu ātrāk. Ko tas lai arī nenozīmētu, dritvaikociņ. Teicu, ka metīsim malā visus pārējos projektus – tātad, tu pārējos taisīsi vakarā pēc darba, vai arī es tavu suņa smaku šeit neredzēšu, bet viņu projekts – visaugstākā prioritāte. Valdība var pagaidām iet dirst ar to maksājumu sistēmu, valstij jau naudas nav, a šeit – tīri neslikti. Turklāt valsts jau nekur nepazudīs, a šiem kantoris varbūt pēc pusgada jau būs tju-tju, un kur mēs tad no viņiem naudu izzīdīsim? Nekur. Tātad jāņem, kamēr viņiem vēl ir. Teicu, ka tu esi labākais programmētājs valstī, ar astoņām augstākajām izglītībām, doktors, vai kā nu tur to pareizi sauc. Tas viņu direktors, kas pie mums bija, man jautā – a tu, gadījumā, mani te par āzi neuzskati? Astoņas augstākās izglītības nemaz vienam cilvēkam nevar būt, Ženēvas konvencija to aizliedz. Tad, ko tu man Valdi, te esi čugunu pilnas ausis pielējis, ka tu redz šitāds profesors un tāds redz profesors, ja es klienta priekšā kā pliku pakaļu tagad biju? Tev jau, protams, pie pakaļas pašam, ne tev šefam par to jāatskaitās, šefs jau ar tevi pat nerunās, par tādu lupatu viņš tevi ar visiem taviem sešdesmit grādiem uzskata. Bet nu, jā, tu vari sākt strādāt, papīri visi parakstīti, protams, viņi tur mūs gribēja kā mazos apčakarēt, bet Sjoma ir labs jurists, viņš šiem saka – kukiš! Šitādu mēs neparakstīsim, kamēr neizlabosiet trešo paragrāfu, kurā teikts, ka mēs esam jūsu maukas. Šiem bija uz tikšanos tāds resns uzvalkā pidriķis, kaut kāds zvērināts tiesvedis, vai fig viņu zina kas, tam visa seja pārklājās ar sviedriem, acis sarkanas, un šis tur bezmaz sāk raudāt, ka ne par kādām maukām viņi mūs nē, ka viņi tikai sava uzņēmuma intereses aizstāv, un vispār tas esot standarta līgums, kurā nevienu burtu neizmainīsi bez piekrišanas no augstākajiem plauktiem, kas esot Jekaterinburgā, kur viņiem visi lielie čiekuri sēž. Bet Sjoma šiem pretī – nekā, mūsu statūtos teikts tā un šitā, uz tādiem noteikumiem pat Tambovas vilks ar tevi nedancos. Un tas resnais jurists vēl sarkanāks piepūtās, slaucīja pieri lupatā un beigās pateica – labi, mani par to laikam lielie bosi zili melnu pataisīs, bet parakstīsim tā, kā jūs to sakāt, lai nu būtu, nevaram taču visu nedēļu šeit par vienu punktu lamāties. Un tā viņi arī parakstīja tos papīrus tā, ka patiesībā viņi būs mūsu maukas un nevis otrādi. Apmēram līdzīgā stilā kā ar valsts pasūtījumiem. Bet tas nenozīmē, ka tu varēsi luni laist. Ja palaidīsi – uzreiz uz ielas izdzīšu, suņa bērns nepateicīgais. Tu jau domā, ka te baigā lafa būs un piena upes ar rīsiem krastos? Ne vella tā nebūs, ja tu man te atkal slinkosi, tavs dibens būs tas, kas degs, ne manējais. Mani tomēr direktors ciena, a tevi viņš pat neatceras, vienreiz ierauga, un pēc minūtes jau aizmirst, viņam tādi gnīdas vispār neko nenozīmē. Labi, var iet, tātad – valdība pagaidām pie pakaļas, sākam to lielo grūdienu.”

Ar to mana audience pie Žoras beidzās, varēju atgriezties savā kabinetā un sākt plānot turpmākos darbus. Tātad, cik sapratu, no nākamās dienas es varēju sākt taisīt jauno projektu, kuru kaut kādu iemeslu pēc Žora bija uzticējis man vienam, neko nepaskaidrojot, turklāt nebija zināms, kas vispār ir jātaisa, kas ir pasūtītājs, kādi ir termiņi un tā tālāk. Galvenais, protams, bija noskaidrot, vispār, ap ko grozījās lieta. Zināju tikai to, ka Žoram labāk nekādus papildjautājumus neuzdot, jo viņš mēdza šādos gadījumos zaudēt savaldību un draudēt mani nodurt, cietuma skola tomēr ir ļoti spēcīga.

Rezultātā izvēlējos drošāko variantu – līdz darba dienas beigām spēlēju “Angry Birds”, vienmēr esmu uzticējies problēmu pašuzsūkšanās spējām.

turpinājums - drīzumā