127 Hours
Šo filmu es noskatījos apgrieztā secībā - vispirms no vidus līdz beigām, tad - no sākuma līdz vidum. Vienkārši sanāca tā, ka Liene pusi filmas noskatījās, kamēr es vēroju visai bezcerīgo "Dinamo"-Popradas spēli, turpinājumu noskatījāmies kopā un tad divas dienas vēlāk pabeidzu filmas skatīšanos no sākuma. Jāatzīmē, ka salīdzinoši "Dinamo"-"Lev" šķita daudz bezcerīgāks pasākums nekā šīs filmas varonim atbrīvoties no iesprostojuma zem akmens.
Šķiet, esmu to jau kaut kad rakstījis, ka Deniju Boilu uzskatu par vienu no mūsdienu kino izcilākajiem režisoriem viņa filmu kolosālās daudzveidības dēļ, jo viņš nu gan nav viens no tiem tipiņiem, kas maļ vienās dzirnavās divdesmit gadus pēc kārtas, pastāvīgi ierakstot vienu un to pašu AC/DC albumu ar jauniem dziesmu nosaukumiem. Arī "127 stundas" nelīdzinās citām Boila filmām. Tās galvenais (un lielā mēra - vienīgais) varonis ir Ārons Rolstons - piedzīvojumu kārs vīrietis, kurš kādā nedēļas nogalē vienatnē dodas paārdīties ar velosipēdu un kājām pa kādu kanjonu tuksnesī, un nelaimīga gadījuma rezultātā viņa viena roka iesprūst zem akmens un viņš vairs nekādi netiek brīvībā, plus, viņam nav pieejama tāda ierīce kā mobilais telefons. Un filma sniedz īsu ieskatu tajā, kā viņam aizrit 127 stundas ar akmeni.
Jāatzīst, ka ļoti ilgi nevarēju saņemties šo filmu noskatīties, jo biju dzirdējis, ka teju pusi filmas tiekot rādīts, kā Džeimsa Franko atveidotais Rolstons ar trulu nazi zāģē sev nost roku. Patiesībā gan nejauko ainu šajā filmā nemaz nav daudz un tās pašas sevišķi netiek rādītas, un, protams, šī nav vienkārši filma par to, kā čalis sev griež nost roku un arī līdzības ar "Zāģi" šeit nav sevišķi daudz. Būtībā tā ir filma par to, kas cilvēkam ir svarīgs un to, cik ekstremālos apstākļos bieži tev ir nespējams nokļūt, lai tu spētu iemācīties atšķirt būtisko no mazsvarīgā, varētu pat teikt, ka Rolstonam šīs 127 stundas ir ceļš uz apskaidrību, kā rezultātā varētu būt, ka lielākā pārmaiņa viņa dzīvē šī pārdzīvojuma rezultātā nebija vis tajā, ka viņam tagad ir tikai viena roka. Jā, protams, būtiski ir atzīmēt, ka Ārons Rolstons ir pilnīgi reāls cilvēks un ka filma visai godīgi ataino to, kas ar tās varoni patiešām notika. Tā tika nominēta sešām Oskara statuetēm, bet palika pilnīgi bešā, droši vien tāpēc, ka Boils jau savu devu balvu saņēma par iepriekšējo savu filmu - "Slumdog Millionaire", tomēr es uzdrīkstēšos apgalvot, ka "127 Hours" ir labāka filma nekā "The King`s Speech", jo tajā tik ļoti nejūt balvu kāri, bet jūt filmas autentiskumu, un Franko šajā filmā ir tiešām lielisks. Noteikti viena no tām filmām, kuras obligāti vērts noskatīties.
Šķiet, esmu to jau kaut kad rakstījis, ka Deniju Boilu uzskatu par vienu no mūsdienu kino izcilākajiem režisoriem viņa filmu kolosālās daudzveidības dēļ, jo viņš nu gan nav viens no tiem tipiņiem, kas maļ vienās dzirnavās divdesmit gadus pēc kārtas, pastāvīgi ierakstot vienu un to pašu AC/DC albumu ar jauniem dziesmu nosaukumiem. Arī "127 stundas" nelīdzinās citām Boila filmām. Tās galvenais (un lielā mēra - vienīgais) varonis ir Ārons Rolstons - piedzīvojumu kārs vīrietis, kurš kādā nedēļas nogalē vienatnē dodas paārdīties ar velosipēdu un kājām pa kādu kanjonu tuksnesī, un nelaimīga gadījuma rezultātā viņa viena roka iesprūst zem akmens un viņš vairs nekādi netiek brīvībā, plus, viņam nav pieejama tāda ierīce kā mobilais telefons. Un filma sniedz īsu ieskatu tajā, kā viņam aizrit 127 stundas ar akmeni.
Jāatzīst, ka ļoti ilgi nevarēju saņemties šo filmu noskatīties, jo biju dzirdējis, ka teju pusi filmas tiekot rādīts, kā Džeimsa Franko atveidotais Rolstons ar trulu nazi zāģē sev nost roku. Patiesībā gan nejauko ainu šajā filmā nemaz nav daudz un tās pašas sevišķi netiek rādītas, un, protams, šī nav vienkārši filma par to, kā čalis sev griež nost roku un arī līdzības ar "Zāģi" šeit nav sevišķi daudz. Būtībā tā ir filma par to, kas cilvēkam ir svarīgs un to, cik ekstremālos apstākļos bieži tev ir nespējams nokļūt, lai tu spētu iemācīties atšķirt būtisko no mazsvarīgā, varētu pat teikt, ka Rolstonam šīs 127 stundas ir ceļš uz apskaidrību, kā rezultātā varētu būt, ka lielākā pārmaiņa viņa dzīvē šī pārdzīvojuma rezultātā nebija vis tajā, ka viņam tagad ir tikai viena roka. Jā, protams, būtiski ir atzīmēt, ka Ārons Rolstons ir pilnīgi reāls cilvēks un ka filma visai godīgi ataino to, kas ar tās varoni patiešām notika. Tā tika nominēta sešām Oskara statuetēm, bet palika pilnīgi bešā, droši vien tāpēc, ka Boils jau savu devu balvu saņēma par iepriekšējo savu filmu - "Slumdog Millionaire", tomēr es uzdrīkstēšos apgalvot, ka "127 Hours" ir labāka filma nekā "The King`s Speech", jo tajā tik ļoti nejūt balvu kāri, bet jūt filmas autentiskumu, un Franko šajā filmā ir tiešām lielisks. Noteikti viena no tām filmām, kuras obligāti vērts noskatīties.
2011-09-28
comments powered by Disqus