Live in Riga @ Palladium
Tādi laiki nekad nav bijuši, kad es būtu par "Kaiser Chiefs" radikāli fanojis - allaž esmu uzskatījis, ka šī grupa ir laba, bet ne sevišķi vairāk. Tālab kā jau uz koncertiem kūtram cilvēkam, man nācās sevi mazliet pārliecināt, pirms iegādāties biļetes uz gaidāmo grupas uzstāšanos Rīgā, biedējot sevi, ka uz "White Stripes" pirms vairākiem gadiem neaizgāju, un tagad droši vien nekad vairs neaiziešu.
Pirms koncerta godīgi "izpildīju mājasdarbu" - gan atkal noklausījos grupas pirmās plates, gan iepazinu jaunāko tās veikumu - "The Future Is Medieval". Šķiet, ka nevienam sevišķas šaubas nerada tas, ka "Kaiser Chiefs" labākais veikums bija viņu debijas ieraksts un ka katrs nākamais albums ir par pāris gramiem sliktāks par iepriekšējo. Jaunā plate ir interesanta pēc formas, kā tā tika izdota - ar iespēju faniem pašiem atlasīt dziesmas no 20 grupas sagatavotiem skaņdarbiem un izvēlēties ieraksta noformējumu, taču mūzikas ziņā jauns Trojas zirgs izgudrots tajā netiek un lipīgu meldiņu nav ne tuvu tik daudz kā agrāk. Līdz ar to nav arī pārsteidzoši, ka grupas popularitāte nav vairs tādā līmenī kā pagājušās desmitgades pirmajā pusē, un tas jau arī varētu būt izskaidrojums tam, kā šī grupa nokļuva Rīgā.
Pēc leģendārās, bet man personīgi pilnīgi svešās "Bērnības milicijas" uzstāšanās nesen atklātajā Palladium koncertzālē uz skatuves drusku pāri par pulksten deviņiem parādījās pasākuma "vaininieki" - Rikijs Vilsons, Niks Hodžsons, Endrjū Vaits, Saimonds Rikss un Niks "Peanut" Beinss. Kā gandrīz visos koncertos, grupa savu uzstāšanos sāka ar vienu no foršākajām pirmā albuma dziesmām - "Everyday I Love You Less and Less".
Tā kā šī dziesma ir gan mega lipīga, gan visai populāra, mani pārsteidza šausmīgi atturīgā publikas reakcija - tā vien izskatījās, ka vairumam skatītāju šī dziesma bija tikai drusku labāk pazīstama kā "Bērnības milicijas" skaņdarbi. Un radās iespaids, ka arī grupa bija kaut kādā mērā šokēta par rīdzinieku miegainību, taču Vilsons un kompānija visā koncerta garumā darīja visu iespējamo, lai skatītājus iekustinātu. Tas vienlaikus nozīmēja to, ka koncertā skanēja visai maz jauno skaņdarbu, bet tika nospēlēti teju visi ansambļa hiti (kas, pietiekami labi pārzinot grupas daiļradi, varbūt nemaz nav tik slikti). Koncertā tika nospēlētas sešas dziesmas no grupas pirmā ieraksta (ja pie tām skaitām "Take My Temperature", kas albumā nebija iekļauta, bet bija B-side singlam "I Predict A Riot", četras - no otrā albuma, divas no trešā un četras - no jaunākās plates. Koncerts bija īss, kompakts, lieliski nospēlēts un emocijām piesātināts. Ja mājas apstākļos klausoties es uzskatu, ka "Kaiser Chiefs" ir grupa uz septītnieku-astotnieku, tad koncertā emocijas guvu teju vai uz desmitnieku, un nav brīnums, ka sākot ar grupas komerciāli veiksmīgāko dziesmu "Ruby" arī Rīgas publika kaut cik atdzīvojās, bet pēc dziedāšanas līdzi koncertu noslēdzošajā "Oh My God" domājams, ka ne tikai es un Liene, bet arī gana daudzi citi koncerta apmeklētāji uz laiku bijām palikuši bez spējas runāt, un ne tikai tālab, ka mūsos bija uzviļņojušas emocijas, bet arī tāpēc, ka viss bija jau izkliegts.
Joprojām mani nedaudz uztrauc, vai izsmalcināti atturīgie Rīgas skatītāji nekļūs par iemeslu, lai šāda kalibra grupas (it īpaši - redzot, ka nebūt ne lielā Paladium zāle nebija pārpildīta) mūsu valsts galvaspilsētā sevišķi bieži neiegrieztos, jo kā britpopa cienītājam man jau nu ļoti tīkami ir šādi koncerti. Ja kas - lai arī koncertā izskanēja abas "Kaiser Chiefs" sabiedriski aktuālākās dziesmas - "The Angry Mob" un "I Predict A Riot", Biškekas solītājs Jānis Urbanovičs skatītāju pūlī netika novērots. Uz ko varu pateikt tikai vienu - tā bija jūsu kļūda, Urbanoviča kungs, jo koncerts bija patiešām lielisks!
Pirms koncerta godīgi "izpildīju mājasdarbu" - gan atkal noklausījos grupas pirmās plates, gan iepazinu jaunāko tās veikumu - "The Future Is Medieval". Šķiet, ka nevienam sevišķas šaubas nerada tas, ka "Kaiser Chiefs" labākais veikums bija viņu debijas ieraksts un ka katrs nākamais albums ir par pāris gramiem sliktāks par iepriekšējo. Jaunā plate ir interesanta pēc formas, kā tā tika izdota - ar iespēju faniem pašiem atlasīt dziesmas no 20 grupas sagatavotiem skaņdarbiem un izvēlēties ieraksta noformējumu, taču mūzikas ziņā jauns Trojas zirgs izgudrots tajā netiek un lipīgu meldiņu nav ne tuvu tik daudz kā agrāk. Līdz ar to nav arī pārsteidzoši, ka grupas popularitāte nav vairs tādā līmenī kā pagājušās desmitgades pirmajā pusē, un tas jau arī varētu būt izskaidrojums tam, kā šī grupa nokļuva Rīgā.
Pēc leģendārās, bet man personīgi pilnīgi svešās "Bērnības milicijas" uzstāšanās nesen atklātajā Palladium koncertzālē uz skatuves drusku pāri par pulksten deviņiem parādījās pasākuma "vaininieki" - Rikijs Vilsons, Niks Hodžsons, Endrjū Vaits, Saimonds Rikss un Niks "Peanut" Beinss. Kā gandrīz visos koncertos, grupa savu uzstāšanos sāka ar vienu no foršākajām pirmā albuma dziesmām - "Everyday I Love You Less and Less".
Tā kā šī dziesma ir gan mega lipīga, gan visai populāra, mani pārsteidza šausmīgi atturīgā publikas reakcija - tā vien izskatījās, ka vairumam skatītāju šī dziesma bija tikai drusku labāk pazīstama kā "Bērnības milicijas" skaņdarbi. Un radās iespaids, ka arī grupa bija kaut kādā mērā šokēta par rīdzinieku miegainību, taču Vilsons un kompānija visā koncerta garumā darīja visu iespējamo, lai skatītājus iekustinātu. Tas vienlaikus nozīmēja to, ka koncertā skanēja visai maz jauno skaņdarbu, bet tika nospēlēti teju visi ansambļa hiti (kas, pietiekami labi pārzinot grupas daiļradi, varbūt nemaz nav tik slikti). Koncertā tika nospēlētas sešas dziesmas no grupas pirmā ieraksta (ja pie tām skaitām "Take My Temperature", kas albumā nebija iekļauta, bet bija B-side singlam "I Predict A Riot", četras - no otrā albuma, divas no trešā un četras - no jaunākās plates. Koncerts bija īss, kompakts, lieliski nospēlēts un emocijām piesātināts. Ja mājas apstākļos klausoties es uzskatu, ka "Kaiser Chiefs" ir grupa uz septītnieku-astotnieku, tad koncertā emocijas guvu teju vai uz desmitnieku, un nav brīnums, ka sākot ar grupas komerciāli veiksmīgāko dziesmu "Ruby" arī Rīgas publika kaut cik atdzīvojās, bet pēc dziedāšanas līdzi koncertu noslēdzošajā "Oh My God" domājams, ka ne tikai es un Liene, bet arī gana daudzi citi koncerta apmeklētāji uz laiku bijām palikuši bez spējas runāt, un ne tikai tālab, ka mūsos bija uzviļņojušas emocijas, bet arī tāpēc, ka viss bija jau izkliegts.
Joprojām mani nedaudz uztrauc, vai izsmalcināti atturīgie Rīgas skatītāji nekļūs par iemeslu, lai šāda kalibra grupas (it īpaši - redzot, ka nebūt ne lielā Paladium zāle nebija pārpildīta) mūsu valsts galvaspilsētā sevišķi bieži neiegrieztos, jo kā britpopa cienītājam man jau nu ļoti tīkami ir šādi koncerti. Ja kas - lai arī koncertā izskanēja abas "Kaiser Chiefs" sabiedriski aktuālākās dziesmas - "The Angry Mob" un "I Predict A Riot", Biškekas solītājs Jānis Urbanovičs skatītāju pūlī netika novērots. Uz ko varu pateikt tikai vienu - tā bija jūsu kļūda, Urbanoviča kungs, jo koncerts bija patiešām lielisks!
2011-10-12
comments powered by Disqus