Kazhes pierakstu burtnīca

Nepagāja ne piecas stundas, kad man pakaļ ieradās divi vīri. Viņi bija tik laipni, cik vien šādas profesijas pārstāvji tādi vispār spēj būt, un pat atļāva man paņemt līdzi manu tējas krūzi, uz kuras trekniem burtiem bija rakstīts "Pasaulē labākais programmētājs (gandrīz)". Es uz viņiem jau arī ļaunu prātu neturēju - ne jau izpildītāji ir vainīgi pie tā, ka viņiem nākas veikt nejaukus darbus. Ja tev priekšniecība liek veikt publisku nāvessodu, tad tu jau nevari sākt celt iebildumus, jo pretējā gadījumā riskē, ka vēlāk nesaņemsi paaugstinātu pensiju par darbu sevišķi grūtos apstākļso. Līdz ar to es arī nebūtu protestējis, ja man būtu jāprogrammē, piemēram, gāzes kameras vai jāveic aprēķini, cik daudz ciankālija nepieciešams, lai likvidētu visu Āfrikas populāciju. Mēs esam tikai melnā darba veicēji - neviens nevar mūs piespiest mūsu darbu mīlēt, un tāpat neviens nevar no mums prasīt, lai mēs to neveiktu. Protams, ne vienmēr es spēju būt tik aukstasinīgs un racionāls, bet īpaši smags stress mani drīzāk nomierina.
Par laimi uz Maskavu mūsdienās vairs nav tā kā agrākos laikos jābrauc lopu vagonos, bet gan ar pilnu komfortu vari aizlidot ar "Aeroflot" reisu kopā ar citiem tādiem pašiem kā tevi - varbūtējiem nāviniekiem un varbūtējiem partijas sekretāriem. Viss ir atkarīgs no tavas spējas skaisti runāt, cūkas veiksmes, nejaušības, tavas acu krāsas, priekšnieka noskaņojuma un "Spartak" snieguma pēdējā spēlē pret "Dinamo". Īsi sakot - neko uz priekšu zināt nevar, kas varbūt arī ir labāk, jo tev vismaz nav nolemtības sajūtas. Turklāt ne tik bieži man gadās iespēja lidot ar lidmašīnu, lai es tā vienkārši uzreiz padotos un izlemtu - mana spēlīte ir galā, jau rīt pat es būšu izlikts par ēsmu slavenajiem Maskavas rāts torņa kraukļiem.
Lidojuma laikā paspēju nedaudz izgulēties, un pa taisno ceļu tiku nogādāts kādā visai pieklājīga paskata viesnīcā netālu no Tarasovkas. Ja arī nākamajās naktīs man draudētu stāvēt ledus aukstā ūdenī, nemitīgi skaļruņos skanot "Боже, царя храни", tad vismaz pirmo nakti Maskavā es varēju izgulēties gandrīz tikpat labi kā mājās. Turklāt numuriņā bija arī minibārs, kura saturu es izteikti patukšoju. Ja nu gadījumā man nebūtu lemts no Maskavas atgriezties dzīvam, diez vai man būtu jāuztraucas par pārāk lielu viesnīcas rēķinu, ja tomēr mana dzīvība tiktu saglabāta, tas būtu pietiekams iemesls samierināties ar nelielām papildus izmaksām, un vispār potenciāli pēdējās savas dzīves stundas es nevēlējos pavadīt, būdams pilnīgi skaidrā.
Par spīti nelielām galvassāpēm, no rīta ieēdu sātīgas brokastis un tikai ap pulksten desmitiem man pakaļ ieradās melns automobīlis, kuram mani bija jānogādā kādā no atbildīgajām iestādēm – droši jau es nezināju, kurai no tām bija radušās aizdomas, ka es varētu nebūt pietiekami lojāls. Kā izrādījās, par manu personu bija sākusi interesēties Labklājības ministrija. Automašīna mani pieveda pie iestādes durvīm, un šoferis pateica, lai es ejot droši iekšā un tur saņemot tālākās instrukcijas. Dīvainā kārtā nekādi vīri melnā šoreiz klāt nebija, biju atstāts savā vaļā, vai vismaz tika radīta šāda ilūzija, jo es jau nezināju, cik daudz slepeno aģentu slēpās katros krūmos.
Ministrijas ēkā neviens man nekādas instrukcijas pats sniegt negrasījās, tālab nācās uzmeklēt kādu sekretāri, stādīties priekšā un lūgt noskaidrot, ko tad man īsti vajadzēja darīt tālāk. Tiku nosēdināts pie 305.kabineta durvīm, kuru šiltīte vēstīja “Referents Mihails Kuzmins”. Gaidīt nācās diezgan ilgi, un mani nemierīgu darīja dažādas skaņas, ko dzirdēju nākam no citiem kabinetiem. Dažviet cilvēki kliedza tā, it kā viņus sistu ar gaļas āmuru, citviet – tā, it kā viņi piedalītos grupveida orģijās, no citām telpām varēja dzirdēt piedzērušos ierēdņus lamājam valdību un vienam otram, pa reizei uzdodot retorisko jautājumu, “Vai tu mani cieni?” Sajutos tā, it kā es būtu nonācis Bābelē desmit minūtes pirms tās slavenā torņa sabrukšanas, un ka šādos apstākļos man tomēr bija jāsēž kaut kādā neizturami garlaicīgā rindā. Turklāt – neviena cita cilvēka gaitenī nebija, es biju vienīgais gaidītajs, kuru nekādi neviens nevēlējās uzņemt kabinetā.
Beidzot pēc aptuveni divu stundu dirnēšanas 305.kabineta durvis atvērās, pa tām pabāzās laukā neķemmētu matu ērkulis un šķelmīga paskata seja, kas ar zināmu aizkaitinājumu pavēstīja: “Ja jau esi atvilcies, tad nāc tik iekšā!”