Kazhes pierakstu burtnīca

305.kabinetā mani uzņēma laipni un vienlaikus iznesīgi. Kabineta saimnieks stādījās priekšā kā Arkādijs Arkādija dēls un laipni piedāvāja man ieēst kādu maizīti ar sarkanajiem ikriem, uzdzerot virsū visdzidrāko Karēlijas šņabi, kādu vien debesu tētiņš radījis. Kā atklājās, Arkādijs Arkādija dēls mani nemaz nebija uz Maskavu aicinājis, bet patiesībā viņš bija gribējis redzēt pie sevis manu priekšnieku Žoru, taču ja jau es esmu atbraucis, tad viņš varot mani arī nopratināt. Šajā brīdī, protams, atcerējos, kā Žora man bija žēlojies par to, ka viņš jau tik ļoti gribētu braukt uz Maskavu, bet viņu neviens nesaucot, un pieminēju viņu domās ar sliktu vārdu. Tikām Arkādijs Arkādija dēls sagatavoja man melu detektora krēslu, pavaicāja, vai tajā jūtos pietiekami komfortabli un vēl iedeva glāzi ļoti garšīga kompota.
Sāka viņš ar pašiem vienkāršākajiem jautājumiem, lai pārliecinātos, vai aparāts vispār strādā: pavaicāja man, kas ir labāka grupa - "Bītli" vai "Pesņari"?; kāds šodien ir datums?; vai sāls šķīst ūdenī? Pamazām tēmas kļuva kutelīgākas, un arī man nācās grūtāk izlemt, ko tieši vajadzētu šajā brīdī teikt:
- Vai jums garšo sālīti gurķi?
- Ja vilciens A no Bobruiskas uz Minsku izbrauc pulksten 13:15, bet vilciens B no Minskas uz Bobruisku izbrauc 14:00, cikos kura vilciena pasažieri saindēsies ar pusdienām?
- Kurš no sekojošajiem nekad nav bijis Latvijas prezidents: Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga vai Valdis Zatlers?
Pēc pirmajiem divdesmit jautājumiem tika uztaisīta neliela pīppauze, kuras beigās dabūju vēl vienu glāzi kompota, un tad atkal atsākās pratināšana, pagaidām vēl neizmantojot nekādus moku rīkus.
Nevienā vienīgā jautājumā es necentos melot, jo zināju, ka no tā nebūtu jēgas, jo ne jau manās atbildēs klausījās ierīce, bet gan tā vizualizēja manas domas, ko vēl turklāt tiešraidē varēju pats redzēt uz ekrāna man priekšā. Neizskatījās gan, ka Arkādiju Arkādija dēlu sevišķi interesētu šī testa rezultāti, tālab uz tiem jautājumiem, uz kuriem uzreiz atbildēt nevarēju, jo nevarēju kaut ko atcerēties, viņš man ļāva atbildēt ar standartfrāzēm, skaidrodams, ka viņam vajadzētu visā drīzumā doties uz tikšanos ar mīļoto sievieti un ka viņu nemaz neinteresē kaut kādas tur stulbas sazvērestības teorijas, kurās es varbūt varētu būt iesaistīts. Tā īsti, manuprāt, man netika uzdots neviens jautājums, kas sevišķi pārbaudīja manu lojalitāti partijai vai vismaz profesionālo kvalifikāciju, un pēc apaļiem piecdesmit jautājumiem nopratināšana tika atzīta par pabeigtu, parakstīju papīru, ka man nav iebildumu, ka manas nopratināšanas rezultāti varētu tikt izmantoti nopratināšanas pakalpojuma kvalitātes uzlabošanai (kā programmētājs es zinu, cik svarīgi ir saņemt lietotāju iespaidus par konkrēto sistēmu, lai varētu tos izmantot pret viņiem pašiem, pastiprinot apnicīgākos un kaitinošākos elementus un sabojājot to, kas viņiem vislabāk paticis).
Pēc nopratināšanas ar labi padarīta darba sajūtu tiku uzaicināts uz pirti. Nekāda apcietināšana man vismaz pagaidām nedraudēja, bet varēju mierīgu sirdi doties nomazgāties, gluži kā Žora to bija paredzējis. Nez, vai zinot, ka varēs tā patiešām no sirds paamzierēties ar galvaspilsētas mamzelēm, viņš arī būtu mani laidis uz Maskavu, bet pats palicis Rīgā, skaidrojoties ar visādiem pretīgiem pasūtītājiem par to, kāpēc atkal nav ievēroti termiņi un kāpēc funkcionalitāte neatbilst specifikācijai. Pēc kārtīgas nomazgāšanās pirtī es pat ar zināmu prieku apcerēju to, kā Žoram nākas locīties, melojot, ka viss ir uztaisīts precīzi atbilstoši pasūtījumam, tikai pasūtījums bijis nepareizi formulēts un ka jebkādi labojumi ir par papildu samaksu atbilstoši tirgus cenām, pretējā gadījumā klients var iet pie konkurentiem un lūgt, lai tie taisa visu pilnīgi no nulles, jo mūsu kods ir īpaši nelasāms un nedokumentēts. Tikām klients, kliegdams un spļaudīdams draud ziņot par mūsu kantora pārkāpumiem kaut kādiem augstiem kungiem, kuri visus programmētājus nosūtīs uz Sibīriju par spameriem. Tikām es sēžu baltā peldmēteli simpātisku sieviešu sabiedrībā un baudu kārtīgu trīsgraudnieku.
Divām no viņām - Darjai un Marjai piedāvāju kopīgi pavadīt arī vakara tālāko daļu. Viņas, protams, neatteicās. Šeit es neko labāk neatstāstīšu, video materiāls ir pieejams tiešsaistē, tur tu varēsi visu aplūkot daudz labāk un skaidrāk, nekā es to vārdos varētu izteikt. Kad abas sievietes bija aizgājušas, bija jau pāri pusnaktij. Es jutos pietiekami labi - zināju gan, ka nākamajā rītā mani atkal gaidīs ministrijā un ka var gadīties, ka jau šodienas nopratināšanas rezultāti izrādīsies pietiekami izteiksmīgi, lai mani uz vietas izpeldinātu sašķidrinātā gāzē, bet vismaz pagaidām es vēl biju dzīvs, biju stājies ciešākos cilvēciskos kontaktos nekā tie iespējami IRC vidē, un pagaidām varēju būt gandrīz pilnīgi apmierināts ar notikumu gaitu.
Naktī gan man rādījās dažādi murgi, kuros Arkādijs Arkādija dēls izrādījās masku uzvilcis krokodils - ekoveikalu pārdevēju slepkava un es viņu mēģināju atgaiņāt, izmantojot Marksa kopotos rakstus kā bībeli, kas apture nelabos garus. Taču nezinu, vai tur pie vainas bija mani pārdzīvojumi ministrijā, vai aizdomīgas kvalitātes marihuāna, kuru uzsmēķēju pēc pirts. Rīgā vienmēr biju sekojis principam, ka nevajag smēķēt to, ko neesi pats audzējis, bet Maskavā nācās to pārkāpt, un varbūt tās bija tam sekas. Kā lai arī nebūtu, krokodili man nekad nav patikuši, varbūt tikai Ozolnieku pilsētas ģerbonī attēlotais draudzīgais krokodils Gena.