Viesuļvētras modelis: 6.daļa
No rīta, iepriekš iespēju robežās salāpījis paģiras, devos atkal uz Ministriju, gatavs pratināšanas turpinājumam. Nu jau biju puslīdz mierīgāk noskaņots – zināju, ka izmeklētāji-nagu maucēji ir tādi paši cilvēki es, ar tādām pašām kaislībām uz alkoholu un vienaldzīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Taču tā jau vienmēr ir – tikko tu neesi kaut kam gatavs, tā tevi gaida kāds nepatīkams pārsteigums.
Izrādījās, ka šodien mani Ministrijā neviens negaidīja, jo vēl neesot no laboratorijas atnākuši pirmās nopratināšanas rezultāti, līdz ar to nebija skaidrs, vai turpmāka nopratināšana būtu nepieciešama. Es varēju gan uzrakstīt iesniegumu, kurā atzītu sevi par vainīgu, tādējādi atbrīvojoties no nepieciešamības turpināt visu šo padarīšanu, bet īsti vēlmes pašam būt sava sprieduma autoram man nebija, tālab ļāvu ministrijas ierēdņiem turpināt savu nesteidzīgo darbu un izmantoju iespēju apskatīt Maskavas daili.
Šī bija pirmā reize, kad viesojos lielajā galvaspilsētā, līdz ar to daudzkas no redzētā man bija pārsteigums, lai arī, protams, to visu iepriekš biju redzējis televīzijā un internetā. Izstāvēju rindu uz Mauzoleju, lai apskatītu abu Ļeņinu izbāzeņus. Daudzi Rīgā man gan bija apgalvojuši, ka pirmais Ļeņins nemaz neesot īsts, jo viņa nāve esot bijusi tikai inscinējums, kamēr pats Vladimirs Iļjičs toreiz esot aizbēdzis uz Argentīnu un tur nodzīvojis vēl vairākus gadu desmitus Ādolfa Hitlera sabiedrībā. Arī es pats biju šai versijai sliecies ticēt, jo nevar tā tautas vadonis ņemt un nomirt no sifilisa kā visprastākais futbolists, bet tagad, stāvot pie viņa liemeņa līdzās grupai ķīniešu tūristu, es sajutu kaut ko virmojam gaisā un sapratu, ka nē – pirmais Ļeņins ir īsts, ne mazāk īsts par otro, un visas tās teorijas ir tikai vienas vienīgas blēņas, ko izplata nezinoši cilvēki ar mērķi padarīt citus sev līdzīgi stulbus.
Paviesojos arī slavenajā Maskavas ķīniešu pilsētiņā ar tās desmit metrus augsto Mao statuju, kas gan uz mani sevišķu iespaidu neatstāja, jo nule jau arī Rīgā bija izveidojusies diezgan pamatīga ķīniešu komūna un nekādas eksotikas tajā visā vairs nebija. Īsti nekā tāda, ko visas dienas garumā darīt, man nebija, un tērēt savu personīgo naudu uz sievietēm arī īpaši negribējās, tālab lielu dienas daļu vienkārši noslaistījos pa pilsētu, cerībā, ka nākamajā dienā atsāksies manis pratināšana, kas nozīmēs kaut kādu virzību visā procesā.
Tā kā diena bija gara, vakarpusē izlēmu aiziet uz futbola spēli starp “Spartaku” un Erevānas “Ararat”. Kopumā futbols gan mani ne pārāk interesē, taču no visiem kultūras programmas piedāvājumiem šim vakaram tas šķita labākais variants. Neiešu taču es uz kārtējo Josifa Kobzona jubilejas koncertu! Turklāt futbols Maskavā tomēr ir kaut kas pilnīgi cits nekā Rīgā, jo ir jau atšķirība starp 2.līgas turnīru, kurā “Daugava” cīnās ar komandām no Kaļiņingradas, Tallinas, Putinskas un citām relatīvām mazpilsētām, un Premjerlīgu, kurā spēlē daudzi futbolisti no bagātākajām Eiropas valstīm, arī nu jau pavisam vecais, bet savulaik pasaulē par izcilu atzītais Lionels Messi. Tieši Messi bija galvenais “Ararat” komandas motors, kas reizi pa reizei atrada robus “Spartaka” allaž nestabilajā aizsardzībā, raisot ne vienu vien dusmu tirādi leģendārā “Spartak” trenera Tihonova izpildījumā. Vairākas reizes no droša vārtu zaudējuma spartakiešus glāba vien veiksme un tiesnešu palīdzība, taču otrā puslaika sākumā arī vīri ar svilpi nespēja apturēt Messi iesāktu kombināciju, kas beidzās ar Aršaņana precīzu raidījumu tālajā vārtu devītniekā. Zaudētie vārtu “Spartaku” sapurināja, un pēc piecām minūtēm viņi rezultātu izlīdzināja, taču spēles turpinājumā Erevānas futbolisti cīnījās kā lauvas un godam nopelnīja punktu “Spartaka” laukumā. Man blakus sēdošie “Spartaka” fanu grupējuma pārstāvji, kas visas spēles garumā bija lamājuši Āzijas čurkas, kā viņi dēvēja armēņu futbolistus, pēc spēles dusmas pavērsa jau pret savējiem un atzina, ka atkal jau kuro gadu pēc kārtas “Spartaks” nespēja pildīt faniem doto solījumu cīnīties par visaugstākajām vietām un ka ja tā turpināsies, tad 2001.gadā izcīnītais čempionu tituls tā arī paliks pēdējais komandas vēsturē.
Pēc spēles kopā ar Toļiku un Azizu (maniem jaunajiem draugiem - “Spartaka” ultrām) aizgājām uz vienu bāru, kur dažu stundu garumā inteliģentās sarunās, malkodami pirmās šķiras degvīnu, apspriedām futbola laukumā redzēto, un vakara noslēgumā, sekojot sociālajos tīklos saņemtam aicinājumam, devāmies piedalīties grautiņos armēņu kvartālā. Jaunie draugi man aizdeva kastetes no sava krājuma, kopīgi ar viņiem izlaupījām kādu vīna bodīti, iepriekš iedzinuši īpašnieku ar viņa ģimeni pagrabā.
Vakara noslēgumā uzaicināju draugus pie sevis uz viesnīcu, kur mums piebiedrojās vairākas meitenes. Atkal vakars bija labi pavadīts.