Love in the Time of Cholera

"Mīlestība holēras laikā" ir romāns, kas vēsta (cik šokējoši) - par mīlestību, turklāt mīlestību mūža garumā, un lielākoties - vienpusēju. Īsumā sižets ir aptuveni šāds: romantisks jauns vīrietis iemīlas meitenē, sāk viņai rakstīt mīlestības vēstules (visai milzīgos daudzumos). Pasākums ievelkas, tad viņa arī viņā it kā iemīlas, viņiem sākas romantiskas mīlestības fāze attiecībās, taču tad meitene saprot, ka viņš nav īstais, un pēc kāda laika apprecas ar nopietnāku un mazāk liriski aptaurētu tipāžu - ārstu. Relatīvi laimīgā laulībā ar savu vīru viņa nodzīvo 50 gadus, taču tad visādu sakritību rezultātā visai jau tāpat slimais viņas vīrs kāpj kokā, lai noķertu tur uzlidojušu papagaili, nokrīt un nositās, un tad atkal atgriežas viņas jaunības dienu vīrietis, kurš visu mūžu ir gaidījis daktera nāvi, lai beidzot varētu būt kopā ar savu mīļoto sievieti, kurai tagad gan, protams, ir jau 70 gadi, un viņš pats ar nav jaunāks (obviously). Romāns nav īsti lineārs, taču tā struktūra nav arī diži sarežģīta, un izsekot tā darbībai var gana viegli. Šajā grāmatā Markess sevišķi neizmanto maģiskā reālisma paplašinātās pasaules iespējas un salīdzinoši cieši turas pie tiem pasaules likumiem, kuri sastopami arī mūsu pasaulē. Laikam gan jāatzīst, ka man sevišķi šī grāmata nepatika - tā ir pārāk stiepta un par spīti it kā tajā valdošajam reālismam - abstrakta. Man patīk abstrakcijas, kad tajās ir spēles elementi, bet Markess - par spīti epizodiskam rotaļīgumam, šķiet pārāk nopietns un pamatīgs, lai ļautos sevišķām vaļībām, un jāatzīst arī, ka man ir visai grūti orientēties personāžos ar spāniska stila vārdiem - vienmēr atcerēties, kas ir kuram tēvs un kas ir ko iepriekš darījis, reizēm ir diezgan pagrūti, šādās situācijās ir labi, ka ir tāda Wikipedia, kas vienmēr palīdz visu salikt pa plauktiņiem, tā ka tu pēc grāmatas izlasīšanas vari pārliecināties, vai vismaz sižetu esi uztvēris pareizi.
Jā, kas ir interesanti šajā grāmatā, ka holēras tiešā veidā tajā nav sevišķi daudz - kaut kur fonā tā ik pa laikam parādās, bet nav tā, ka, piemēram, apkārt varoņiem visi mirtu, bet viņi paši kā Dekameronā ir ieslēgušies drošā vietā un stāsta viens otram erotiskas dabas pastāstus (lai arī erotiskas dabas ainu grāmatā ir visnotaļ daudz, un kaut kādā mērā es kaunējos, bankā sēdēdams, par gultas ainām lasīdams). Bet tā - īsti manā gaumē šī kafija nav.
2011-10-21
7.0
comments powered by Disqus