Kazhes pierakstu burtnīca

All Music Guide šo ierakstu ir nodēvējuši par labāko Alice Cooper veikumu pēdējo divdesmit gadu garumā (lai arī vienlaikus - ne gluži izcilu albumu), bet man kaut kā tam negribētos piekrist - varbūt viņi piemirsa tādus veikumus kā "The Last Temptation" (1994), "Brutal Planet" (2000), "The Eyes of Alice Cooper" (2003)? Patiesību sakot, man pat drīzāk šķiet, ka šis varētu būt viņa sliktākais albums kopš deviņdesmito gadu sākuma - brīvs no jebkādām svaigām idejām, apkopojošs dažādu ēru Kūpera daiļrades sliktākos elementus un ignorējošs to, kā dēļ joprojām, vairāk kā 40 gadus kopš savas muzikālās karjeras sākuma es joprojām ar zināmu interesi gaidu katru viņa jaunu albumu.
Albuma ideja pati par sevi nav slikta - vairāk kā 35 pēc oriģinālā "Welcome to my nightmare", kas bija pirmais albums, ko Vensāns Furnjē ierakstīja solo veidā bez pavadošās grupas "Alice Cooper", pats pārsaucies par Elisu Kūperu, taču šoreiz - ar "Alice Cooper" kādreizējās grupas līdzdalību, bet gala rezultāts nepavisam nav labs. Viss jau sākas diezgan katastrofāli - ieraksta pirmajās sekundēs atskan viena no Kūpera daiļrades slavenākajām tēmām - "Steven" ievads no oriģinālā "Welcome to my nightmare", taču visai ātri tā pāraug power balādē "I Am Made of You", kurā Kūpers bezkaunīgi izmanto autotune pakalpojumus, kas padara to pavisam nebaudāmu. Arī turpinājums nav sevišķi labāks - pamatā to var sadalīt divās daļās - garlaicīgās power balādēs, un rokenrola kompozīcijās, kas aranžētas tā, it kā tās būtu kaut kas smags un roķīgs. Vismaz man ir grūti saprast, kā 2011.gadā par relatīvu hitu varēja kļūt singls "I`ll bite your face off", kas izklausās pēc astoņdesmito gadu ZZ Top plaģiāta (ar tipisku astoņdesmito gadu paša Kūpera piedziedājumu). Un kuram varētu patikt repojošais Kūpers skaņdarbā "Disco Bloodbath Boogie Fever"? (piedziedājums gan tai ir diezgan lipīgs). Patiesībā brīžiem šis ieraksts man izklausās pēc absolūtas parodijas par pašu Kūperu, tādas, kādu būtu varējis ierakstīt Weird Al Yankovic (daudzās dziesmās Kūpers arī izklausās pēc dīvainā Ela), jo diez vai citādi šajā ierakstā varētu parādīties Beach Boys meets Alice Cooper kompozīcija "Ghouls Gone Wild" vai bītliskā "The congregation".
Idejiski šis ieraksts laikam ir paredzēts kā Stīvena kārtējais šausmu sapnis, taču, manuprāt, visā šajā albumā nav pilnīgi nekā biedējoša, pat ne B klases filmu izpratnē.
Pāris dziesmas šajā ierakstā tomēr ir baudāmākas par kopējo garlaicīguma festu - old timey "Last Man on Earth", kura melodiski ir līdzīga kaut kam tādam, ko varētu ierakstīt Toms Veitss (protams, popsīgāka), proti, Kurta Veila stilistikā ieturēta, un tas ir jauki.
Kopējo iespaidu par pagalam neizdevušos albumu tas gan laikam nemainīs.