Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr gudri vīri tikai spriedelē par to, vai Rail Baltica projektam - ātrgaitas dzelzceļa līnijai cauri Baltijas valstīm - ir pietiekami daudz ekonomiskas un ģeopolitiskas jēgas, mēs kopā ar Coju (ne to, kas Viktors) un Antu izbraucām dzelzceļa posmu Tallina-Rīga.

Diemžēl jāatzīst, ka vilcieni starp Baltijas valstu galvaspilsētām neiet pa tiem taisnākajiem ceļiem, bet tiešā līnija Rīga-Pērnava-Tallina jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir slēgta, līdz ar to labākais, kas ir pieejams, ir maršruts Rīga-Valga-Tartu-Tallina, kuru tad mēs arī braucām. Taču pasākuma daudzveidošanai izlēmām, ka pilno vilciena posmu brauksim atceļā, bet turp uz Pērnavu aizbrauksim ar autobusu un tālāk - ar vilcienu.

Pasākums sākās visai mums neraksturīgā laikā - ar autobusu 2:35 naktī no Rīgas uz Pērnavu. Tā kā uz autoostu devāmies ar nakts autobusu, modinātājs tika uzlikts uz pilnīgi nenormālu laiku - pulksten vieniem. Vairumam cilvēku tad vēl piektdienas vakars nav beidzes, bet mums - jau sācies rīts. Ar nesen ieviesto standartizēto Rīgas nakts transportu vēl braukuši nebijām, jāatzīst - ļoti sakarīgi organizēts satiksmes modelis. Tiesa, pasažieru, kas gribētu divos nokļūt no Āgenskalna centrā, nebija diži daudz.

Autoostā ieradāmies 30 minūtes pirms autobusa, jo prognozējamā kārtā nakts transports nekursē ļoti bieži, tālab jābrauc ar tādu, kāds ir. Daži cilvēki bija mums jau priekšā. Kamēr gaidījām mūsu busu, piebrauca Pašvaldības policija un savāca divus jauniešus, kas gulēja netālu uz soliņa. No mūsu vietas pat izskatījās, ka tie bija puslīdz normāla paskata, tālab nevērtēšu - vai viņi bija bezpajumtnieki, narkomāni, nomaldījušies kaučsērferi vai vēl kas cits. Vēl kaut kur no krūmiem pašvaldībnieki izvilka tanti un arī viņa tika iesēdināta busiņā. Secinājums - autoostā (it īpaši rudenī) uz soliņa ārā labāk nenakšņot.

Māris un Anta kā buržuji piebrauca ar auto pāris minūtes pirms autobusa atiešanas. Kā izrādījās, mūsu buss brauca maršrutā Viļņa-Rīga-Tallina un bija visai pilns. Ceļā man nekādi neizdevās pilnīgi izslēgties, kamēr Liene gulēja diezgan labi.

Pērnavas autoostā mūs gaidīja pārsteigums - robežsargi, kas pārbaudīja visu pasažieru pases. Pirmā reakcija - nafig? Otrā - izrādījās, ka vienam britam pases nebija, tikai tās kopija un kaut kāda bibliotēkas lasītāja karte. Šķiet, negatīvu seku viņam tam gan nebija, bet neesmu drošs.

Bija vēl tumšs un mums priekšā - 6km pārgājiens uz Pērnavas dzelzceļa staciju, par kuru Māris apgalvoja, ka tāda vispār eksistējot, bet mums bija šaubas. Izrādījās - tomēr eksistē, lai gan sākotnēji man šķita, ka tur vilcienu gaidīt būtu tikpat gudri kā Puikules stacijā.

Vilcienā Pērnava-Tallina apskatījām kaimiņzemes āres un vecās stacijas ēkas, vairums no kurām ar dzelzceļu vairs nav saistītas (pat pašā galapunktā Pērnavā reāli stacijas nav), pa ceļam atkal pagulējām, šoreiz arī man izdevās iemigt.
Tallinā ieradāmies ap desmitiem no rīta un uzreiz devāmies skatīt, kas jaunu slēpņu frontē. Izrādījās - nekā tāda īpaša. Pavazājāmies šur un tur, pamatā pa vecpilsētu (kura Tallinai ir brīnišķīga), tad vēl šur tur. Paēdām pusdienas iestādē "Olde Hanza" - glauni un gardi, tāds kārtīgs viduslaiku noformējuma krogs, kurā labi iederētos manis un Lienes skatītā seriāla "Merlin" varoņi. Aizdevāmies uz mūsu rezervēto hosteli Marina Keskus. Sākumā izskatījās tas puslīdz pieņemami, taču iespaidu sabojāja kāds tā darbinieks, kurš recepcijas čalim stāstīja par to, kā viņam nupat prostitūta piemīza matraci. Kaut kā tas uz pozitīvas nots mūs nenoskaņoja. Īsti par labu nenāca arī tas, ka mūsu numurā vispār nebija gaisa un logs bija tādas konstrukcijas, ka to pat nebija paredzēts atvērt.
Vēl devāmies mazliet pastaigāties pa kastēm, uznāca besis, tad aizgājām uz parku, kas atgādināja Rundāli, un tur besis pārgāja. Ap deviņiem atgriezāmies hostelī, ieēdām tuvējā Rimi iepirktos salātus un gājām gulēt. Gulējās slikti, jo nebija gaisa.

No rīta cēlāmies pirms sešiem un kātojām uz dzelzceļa staciju. Brauciens Tallina-Valga-Rīga teorijā izklausījās drusku interesantāks nekā tas ir praksē - 8 stundas vilcienā nav nekāda dižā jautrība (pat ja klāt ir tāds cilvēks kā Māris, kuram allaž ir kas sakāms), labi, ka man bija līdz Kindle un varēju palasīt, dažas reizes gan tāpat sanāca "izslēgties". Nekā īsti atstāstāma par braucienu ar vilcienu man nav - ja nu vienīgi interesanti, ka igauņi šajā līnijā izbūvējuši jaunas stacijas, plus bija sāpinoša detaļa, ka visā posmā nav nekādu iespēju kaut kur iegādāties kaut ko ēdamu - Valgā, kur ir desmit minūtes starp vilcieniem (jo nepieciešama pārsēšanās), stacijas tiešā tuvumā nekādu veikalu nav, bet citur vilciens apstājas uz ne ilgāku laiku par divām minūtēm.

Rīgā bijām nedaudz pāri par trijiem un visai pamatīgi noguruši.

Bilance: ar vilcienu nobraukti aptuveni 500 kilometru, atrasti 13 slēpņi. Mazliet izblamējāmies ar vienu donutu veikala mistēriju - neizdevās atrast internetu, lai izrēķinātu virtuļa tilpumu un virsmas laukumu, bet jau tikai Rīgā iedomājos, ka toram (kāds savā būtība ir virtulis) šo lielumu aprēķināšana ir triviāla - ka tas ir tikai riņķī salikts cilindrs, kuram viss izrēķināms kaut uz pirkstiem.

Un izrādes beigās ziedus saņēma Māris.