Viesuļvētras modelis: 7.daļa, pēdējā
Tikko es biju sapriecājies, ka dzīve tomēr nav viena vienīga bēdu leja, kad tās baltā svītra beidzās un mani atkal ierāva viesuļvētras virpulī. Viss sākās jau neilgi pēc pusnakts, kad viena no izsauktajām meitenēm mīlēšanās laikā ņēma un piečurāja manu gultu. Viņa gan ļoti atvainojās, ka neesot paspējusi aiziet uz tualeti, jo es esot bijis pārāk uzstājīgs, un ka viņai tā gadījies pirmo reizi dzīvē, bet man no tā vieglāk nekļuva. Nevarēju taču es tā vēsu prātu doties pie viesnīcas administrācijas un lūgt, lai man nomaina gultas matraci, jo, redz, man viena ielene to ir nočurājusi. Tā vakars beidzās visai draņķīgi, jaunos draugus arī palūdzu aiziet ātrāk, bet pats paliku smirdīgā numurā, kur man nācās gulēt vannā, lai tik ļoti nejustu drausmīgo smirdoņu.
Arī turpinājums nebija ne par mata tiesu labāks. Ap pulksten pieciem kāds skaļi sāka bungāties pie mana numura durvīm. Tā kā es vannā sevišķi labi iemigt nevarēju, tad pamodos uzreiz, bet sākumā negribēju iet nevienu laist iekšā, jo tur varēja būt kāda apakšējā numura iemītnieki, kuriem no griestiem bija sācis pilēt urīns. Tomēr klauvēšana bija uzstājīga un man jau bija sākušās galvassāpes, līdz ar to ,domās nolādējis šo neizturamo braucienu un savu blēdīgo priekšnieku Žoru, izrāpos no vannas un aizsteberēju līdz durvīm.
Izrādījās, ka man ir ieradušies pakaļ, būšot jābrauc lopu vagonā uz Sibīriju. Nezkādēļ biju domājis, ka šāds cilvēku transportēšanas veids jau kopš iepriekšējā gadsimta vidus vairs netika izmantots, bet aiz durvīm stāvošie vīrieši man iegalvoja – tiekot gan un kā vēl, tikai neiesaistītās personas par to nav informētas. Man tika atļauts paņemt līdzi vienu koferi ar mantām (it kā es ceļā uz Maskavu būtu varējis paņemt kaut ko vairāk), un pēc desmit minūtēm lika ar maisu galvā iznākt pa numura durvīm. Par maisu galvā es neko nesapratu, bet tā kā man pa durvju apakšu (kur bija milzīga šķirba) tika iestumts kartupeļu maiss, tad nācās vien paklausīt.
Caur maisa šķiedrām nojautu, ka man pakaļ atnākuši ir divi vīrieši, taču bija pārmērīga tumsa, lai saprastu, vai viņi ir bruņoti un vai man būtu vērts mēģināt beigt. Biju dzirdējis dažādus stāstus par to, kā cilvēki izbēguši no specdienestu bandītiem, taču nebija pārliecības, ka es netikšu pieplusots tai statistikas ailītei, kurā tiek atzīmēti “nošauts bēgšanas mēģinājuma laikā” gadījumi. Ar šīm lietām biju labi pazīstams, jo ne tik sen darbā biju veicis pasūtījumu – elektroniskās uzskaites sistēmas izveidi VDK Rīgas nodaļai. Negribīgi man jāatzīst, ka VDK bija viens no mūsu labākajiem klientiem – nekad nepiekasījās pie kļūdām un nepieciešamības gadījumā mainīja arī savus darbības principus, ja bijām pielaiduši kādu fušieri programmatūrā.
Braucot liftā, kas bija labi apgaismots, man izdevās saskatīt VDK aģentu sejas – tie bija mani vakarējie draugi Toļiks un Azizs. Tā diemžēl bieži izrādās, ka cilvēki, kas pret tevi labi izturās, patiesībā ir algoti mērgļi, kuru vienīgais mērķis ir iešaut tev lodi pakausī.
Nez kāpēc es vēl turpināju lolot cerības, ka varbūt man tomēr izdosies izsprukt sveikā – ka varbūt viņi abi mani tikai mēģina izāzēt un beigās mani nogādās nevis urāna raktuvēs, bet gan es novilkšu maisu un atklāšu, ka atrodos spēļu zālē un ka šādā veidā viņi mani izpestījuši no piesmirdinātā viesnīcas numura. Taču tad, kad melnā automašīna, kas mūs veda, piestāja pie kādas visai pretīga paskata dzelzceļa stacijas, kurā priekšā jau stāvēja lopu vilciens, šīm cerībām bija lemts izplenēt.
Vēl man atlika kāda cita cerība – ka varbūt viss ar mani pēdējās dienās notikušais nev nemaz reāls, bet gan tikai sekas pārmērīgai alkohola lietošanai un patiesībā es smagā toksikācijas stāvoklī mētājos kaut kur Rīgā uz ielas un tikai iztēlojos notikumus, kuri nemaz reālajā pasaulē nav iespējami, jo Latvija joprojām ir neatkarīga valsts, lopu vagoni ir staļiniskās Padomju savienības sastāvdaļa un tāds viesuļvētras modelis projektu inženierijā nemaz nepastāv. Šāda pārliecība visai negaidīti manī stiprinājās arvien vairāk – nekas ar mani nenotiek, es esmu visprastākais dzērājs, kas ierāvis pārmērīgi metilizētu alkoholu un tagad redz savas bērnības murgus saplūstam vienā vienotā veselumā. Es patiesībā biju pilnīgi brīvs un neviens nevarēja man neko padarīt! Protams, ja neskaita to, ka es kaut kur gulēju smagā delīrijā savos vēmekļos. Es varēju iet, kur gribēju, arī, piemēram, soli pa kreisi.
Šajā brīdī es šāvienu nedzirdēju, bet vēl paspēju padomāt, ka tomēr būšu “nošauts bēgšanas mēģinājuma laikā”.
No otras puses – ja jau es esmu miris, kā gan es varētu visu šo atstāstīt?