Rise of the Planet of the Apes
Esmu viens no tiem retajiem eksemplāriem, kam nav sanācis noskatīties nevienu no "Pērtiķu planētas" sāgas filmām, līdz ar to man nav iespēju novērtēt, cik labi šī jaunā filma iet kopā ar visām vecajām, bet tikai varu to novērtēt kā patstāvīgu vienību.
Filmas sižets ir maigi izsakoties neoriģināls un visai labi atbilst supervaroņu un zombiju kino šabloniem - kāds zinātnieks pēta kaut kādu īpatnēju vielu, kura stimulē šimpanžu smadzeņu darbību, padarot šos pērtiķus visnotaļ saprātīgus. Viņš strādā ķīmijas/medicīnas uzņēmumā, kura valdes sēdei jāizlemj, vai atbalstīt jaunā līdzekļa izmēģināšanu uz cilvēkiem (tiek prognozēts, ka tas varētu veicināt smadzeņu šūnu reģenerēšanos), taču valdes sēdi pārtrauc izbēdzis pērtiķis, kā dēļ visa operācija tiek atcelta un pērtiķi likvidēti. Taču, protams, ne visi, jo izbēgušajam pērtiķim bija mazulis un kurš gan spēs aukstasinīgi nogalināt pērtiķu mazuli? Tā vietā Cēzars (tā šis tiek iesaukts) nonāk labā zinātnieka mājās un izaug par supersaprātīgu pērtiķi, kurš gandrīz spēj runāt (un kuru atveido ar datorgrafikas starpniecību tas pats tips, ka Gredzenu pavēlniekā bija Gollums). Tad notiek tā, ka pērtiķis nonāk sadistu vadītā pērtiķu patversmē (kurā strādā arī Drako Malfojs no Harija Potera) un tā pamazām briest pērtiķu dumpis, kuram agrāk vai vēlāk būtu jānoved pie pērtiķu uzvaras pār cilvēkiem.
Zinātnieku filmā atveido Džeimss Franko, kurš vēl tik nesen bija redzēts aizā, griežam sev nost roku "127 stundās", bet šajā filmā viņa loma ir daudz vienkāršāka un mazāk niansēta, drīzāk kaut kas no Brendana Freizera repertuāra. Formāli filmai īsti nevar piesieties - tā ir veidota ļoti pārdomāti, dinamika ir kārtībā, saturiskās muļķības pārmērīgi netraucē to skatīties, bet vienlaikus ir skaidrs, ka nekas cits kā truls kases grāvējs tā nav, un par paliekošo vērtību te pat runāt būtu muļķīgi - popkorna un kolas patērēšanai šī ir piemērota filma, bet ne par mata tiesu vairāk.
Tiesa, skatoties šo filmu nakts vidū lidojumā Honkonga-Helsinki, man patiesībā neko vairāk arī nevajadzēja.
Filmas sižets ir maigi izsakoties neoriģināls un visai labi atbilst supervaroņu un zombiju kino šabloniem - kāds zinātnieks pēta kaut kādu īpatnēju vielu, kura stimulē šimpanžu smadzeņu darbību, padarot šos pērtiķus visnotaļ saprātīgus. Viņš strādā ķīmijas/medicīnas uzņēmumā, kura valdes sēdei jāizlemj, vai atbalstīt jaunā līdzekļa izmēģināšanu uz cilvēkiem (tiek prognozēts, ka tas varētu veicināt smadzeņu šūnu reģenerēšanos), taču valdes sēdi pārtrauc izbēdzis pērtiķis, kā dēļ visa operācija tiek atcelta un pērtiķi likvidēti. Taču, protams, ne visi, jo izbēgušajam pērtiķim bija mazulis un kurš gan spēs aukstasinīgi nogalināt pērtiķu mazuli? Tā vietā Cēzars (tā šis tiek iesaukts) nonāk labā zinātnieka mājās un izaug par supersaprātīgu pērtiķi, kurš gandrīz spēj runāt (un kuru atveido ar datorgrafikas starpniecību tas pats tips, ka Gredzenu pavēlniekā bija Gollums). Tad notiek tā, ka pērtiķis nonāk sadistu vadītā pērtiķu patversmē (kurā strādā arī Drako Malfojs no Harija Potera) un tā pamazām briest pērtiķu dumpis, kuram agrāk vai vēlāk būtu jānoved pie pērtiķu uzvaras pār cilvēkiem.
Zinātnieku filmā atveido Džeimss Franko, kurš vēl tik nesen bija redzēts aizā, griežam sev nost roku "127 stundās", bet šajā filmā viņa loma ir daudz vienkāršāka un mazāk niansēta, drīzāk kaut kas no Brendana Freizera repertuāra. Formāli filmai īsti nevar piesieties - tā ir veidota ļoti pārdomāti, dinamika ir kārtībā, saturiskās muļķības pārmērīgi netraucē to skatīties, bet vienlaikus ir skaidrs, ka nekas cits kā truls kases grāvējs tā nav, un par paliekošo vērtību te pat runāt būtu muļķīgi - popkorna un kolas patērēšanai šī ir piemērota filma, bet ne par mata tiesu vairāk.
Tiesa, skatoties šo filmu nakts vidū lidojumā Honkonga-Helsinki, man patiesībā neko vairāk arī nevajadzēja.
2011-11-17
comments powered by Disqus