Kazhes pierakstu burtnīca

Teju katrai slavenai rokgrupai var nosaukt kādu agrīnā sastāva dalībnieku, kuram "mazliet-mazliet" nepietrūka, lai arī viņš būtu ticis uzaicināts pie dzīru galda, bet kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā viņš izrādījās svešs šais svētkos.
Daži šādi "gandrīz zvaigznes" bija:
- agrīnie The Beatles dalībnieki buņģieris Pīts Bests un ģitārists Stjuarts Satklifs (pirmo izsvieda, otrais aizgāja pats);
- Tims Stafels, kas spēlēja basu divas "pirms-Queen" grupās;
- Tonijs Čepmens un Diks Teilors, kas spēlēja agrīnā Rolling Stones sastāvā;
- pirmais AC/DC dziedātājs Deivs Evanss.
Domājams, ka arī tavai mīļākajai grupai pirms tā kļuva par tavu mīļāko grupu vismaz uz pāris mēģinājumiem sastāvā bija bijis kāds čalis (vai meiča), kam "nepaveicās". "Killing Bono" galvenie varoņi ir no šīs kategorijas - divi brāļi no Dublinas, kuri spēlēja rokmūziku, jaunākais no viņiem gandrīz, gandrīz kļuva par U2 ģitāristu (protams, tolaik U2 vēl tā nesaucās un nevienai iesaistītajai personai pat prātā nenāca, ka šis ansamblis kādreiz varētu kļūt par kaut ko lielāku nekā skolnieku brīvā laika izklaide.
Brāļi Makkormiki gadiem ilgi centās paši izsisties mūzikas industrijā, bet bez grandioziem panākumiem, bieži ciešot no baisi kļūdainiem lēmumiem. Atbilstoši filmai - pirmais no tiem bija vecākā brāļa Nīla atteikums ļaut savam mazajam brālim Aivenam spēlēt Nīla klasesbiedra un drauga grupā. Jā - šis klasesbiedrs ne tik ilgu laiku vēlāk pieņēma pseidonīmu Bono. Un filma stāsta par to, kā Makkormiki nekļūst par vēl vienu U2.
Ja nu tevi interesē, pēc kā izklausījās Makkormiku grupa "Shook Up", lūk, viņu pirmais videoklips:

Ne pārāk grandiozi, ne?
Filmā galvenās lomas atveido Bens Bārnss un Roberts Šīnans (abi - gana aktuāli jaunās paaudzes britu aktieri), kas kopumā daudz maz veiksmīgi tiek galā ar visai neizteiksmīgo scenāriju. Faktiski jau tur nekāda dižā stāsta nav - divi čaļi, kuriem neizdevās izsisties mūzikā, neteiksim, ka tas būtu kaut kas grandiozs (it īpaši - ja ievēro, ka neko izcili jau viņi nebija). Iespējams, Nīla Makkormika memuāri, pēc kuriem tapa šī filma, ir saistošāki (kā nekā viņš ir gana veiksmīgs mūzikas apskatnieks, tā ka gan jau, ka rakstīt viņš māk), kamēr filmā baigi daudz nācās domāt par to, lai šo stāstījumu padarītu dramatiskāku, un tā rezultātā gala produkts nav pārmērīgi ticams, lai arī vienlaikus - pietiekoši izklaidējošs. Un tas mani rosināja, ka vajadzētu tomēr pamēģināt un paklausīties agrīnos U2 albumus.