Swordfishtrombones

1983.gads, kurā man palaimējās piedzimt, rokmūzikas kontekstā nekādi nav saucams par izcilu. Protams, ja ar izcilību tev neasociējas tādi ansambļi kā "Culture Club", "Wham!", "Spandeau Ballet". Apskatoties britu zemē šajā gadā 50 top pārdotākos ierakstus, vienīgi U2 albums "War", Pink Floyd "The Final Cut", Genesis "Genesis" un Police "Synchronicity" kaut kādā mērā šķiet tīkami, bet neviens no šiem albumiem ne tuvu nav manu mīļāko ierakstu sarakstā.
Toma Veitsa "Zobenszirvstromboni" šajā topā atrodams nav - tā komerciālie panākumi aprobežojās ar 164.vietu Billboard topā, taču tas jau nu nebūs iemesls, lai pasludinātu, ka tas ir sliktāks par Culture Club "Colour by numbers". Faktiski Veitsam šis bija nopietns pagrieziena ieraksts - šis ir tas brīdis, sākot ar kuru Veitss ir Dīvains ar lielo burtu. Viņš ir arī apgādājies ar pilnvērtīgu pavadošo ansambli, kas pa reizei rada tādu nosacītu anarhiju studijā, ka neviļus gribas piesaukt Captain Beefheart vārdu, daudz lielāka kā jebkad ir elektriskās ģitāras (kā likums - smagi fūzētas) klātbūtne Veitsa ierakstā, un diezgan izteikti var just, ka Veitsa mīlestība pret Kurta Veila daiļradi šeit ir jau materializējusies.
Veitss ķērc kā no elles izsprucis dēmons ("Underground"), viņš turpina demonstrēt savas prasmes uzburt stāstus, runājot savā aizsmakuši liriski slepkavnieciskajā balsī ("Shore Leave"), viņš liriski spēlē klavieru balādes un dzied tādā falsetā, kas cita cilvēka gadījumā būtu zemākais paceļamais tembrs ("Johnsburg, Illinois"), spēlē melnu vesternu bugiju ("16 Shells from a Thrity-Ought Six"), savā standarta stilā dzied kā brīnišķīgi aizkustinošs alkoholiķis, kāds viņš patiesībā sen vairs nebija ("In the neighborhood"). Vispār šis ieraksts lielā mērā izklausās pēc gandrīz tipiska veca blūzmeņa albuma, bet, protams, Toms Veitss nav vecs blūzmenis, bet gan tolaik vēl visai jauns vīrietis, kurš perfekti spēj kombinēt oldtimey un super moderno un kuru pilnīgi noteikti neietekmēja astoņdesmitajos valdošās modes tendences ar aizraušanos ar sintezatoriem un moderniem knariņiem.
Šis ir tas brīdis, kad Veitss jau vairs nav tikai parasts singer-songrwriter, bet kad viņš vēl joprojām ir pietiekoši tradicionāls, lai cilvēks bez nopietnas Veitsomānijas varētu viņu mierīgi klausīties un nešausmināties - un šis noteikti ir viens no tiem ierakstiem, kurus tev vajadzētu noklausīties, ja tev ir vēlme kaut drusku iepazīt šī neapšaubāmi izcilā mūziķa daiļradi.
2011-12-05
8.5
comments powered by Disqus