The Prague Cemetery
Kad 2004.gadā iznāca "Karalienes Loanas noslēpumainā liesma" un Umberto Eko paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais romāns, tas daudzus lasītājus, tai skaitā mani, nopietni apbēdināja (par spīti tam, ka "Noslēpumainā liesma" nekādi nebūtu saucama par viņa veiksmīgāko darbu). Tagad, pēc "Prāgas kapu" izlasīšanas, zinot, ka Eko atkal ir paziņojis, ka šis jau nu gan noteikti ir viņa pēdējais veikums daiļliteratūras laukā, es būtu daudz vieglāk gatavs samierināties ar to, ka "Rozes vārda" un "Fuko svārsta" autors varētu vairs nerakstīt.
"Prāgas kapos" Eko pievēršas tēmām, kuras pašas par sevi ir pietiekoši interesantas - tam, kā tiek radītas sazvērestības teorijas un kādā veidā 19.gadsimtā uzplauka antisemītisms (kuru gan pareizāk būtu saukt par antiebrejismu, jo citas semītu tautas visā šajā nekādi neparādās), kā faktiski vairāku gadu desmitu garumā noritēja procesi, kuru lielā mērā likumsakarīgs noslēgums bija Hitlera nākšana pie varas Vācijā un tam sekojošie notikumi. Romāna galvenais varonis Simonini ir profesionāls viltotājs, kurš sāk savu karjeru ar to, ka vilto dažādus notāriem vajadzīgus dokumentus, bet grāmatas garumā rada to, kas plaši pazīstams kā "Ciānas gudro protokoli". Līdzās Eko radītajam Simonini grāmata ir pilna ar visdažādākajiem deviņpadsmitā otrās puses vēsturiskiem personāžiem, kuri tiek iesaistīti šajā apjomīgajā falsifikāciju stāstā, kur vieta līdzās ebrejiem atrodas arī masoniem, Tempļa ordenim, jezuītiem, anarhistiem, komunistiem, nihilistiem un vispār jebkāda veida apvienībām, pret kurām masas varētu vienoties naidā, lai to dusmas nebūtu parvērstas pret pašu valdniekiem.
Viss jau būtu labi, ja vien grāmata līdzās savam vēsturiski aizraujošajam saturam varētu lepoties ar drusku lielāku saturisko oriģinalitāti. Tīri kā literāts Eko šajā grāmatā pamatīgi atkārtojas - viņš jau iepriekš ir izspēlējis trikus ar galveno varoņu atmiņas zudumiem, ir spēlējies ar sazvērestības teoriju rašanos un to pāreju no fantāzijas uz realitāti ("Fuko svārts" šajā ziņā, manuprāt, ir nepārspējams) un pat romāna struktūra ir stipri līdzīga jau minētajam "Svārstam". Nenoliedzami, "Prāgas kapos" netrūkst meistarīgu epizožu, galvenā varoņa shēmošana brīžiem ir ļoti oriģināla un tas, kā Eko šajā grāmatā stilizē 19.gadsimta piedzīvojumu romānus, arī ir atzinības cienīgi. Tomēr kopējais iespaids par grāmatu neko spožs nesanāk - lielā mērā man tā radīja sajūtu, ka daudz veiksmīgāk grāmata būtu sanākusi, ja no tās izņemtu jebkādu daiļliteratūras piesitienu un Eko vienkārši atstāstītu tos notikumus, kuri ir reāli un dokumentāli pierādāmi, jo kā romāns šī grāmata, manuprāt, nav neko veiksmīgs (ok, bija pāris ainas, kurās galvenā varoņa dubultā personība tika izspēlēta eleganti, taču īsti visas grāmatas garumā to uzturēt pie dzīvības nebija vērts).
"Prāgas kapos" Eko pievēršas tēmām, kuras pašas par sevi ir pietiekoši interesantas - tam, kā tiek radītas sazvērestības teorijas un kādā veidā 19.gadsimtā uzplauka antisemītisms (kuru gan pareizāk būtu saukt par antiebrejismu, jo citas semītu tautas visā šajā nekādi neparādās), kā faktiski vairāku gadu desmitu garumā noritēja procesi, kuru lielā mērā likumsakarīgs noslēgums bija Hitlera nākšana pie varas Vācijā un tam sekojošie notikumi. Romāna galvenais varonis Simonini ir profesionāls viltotājs, kurš sāk savu karjeru ar to, ka vilto dažādus notāriem vajadzīgus dokumentus, bet grāmatas garumā rada to, kas plaši pazīstams kā "Ciānas gudro protokoli". Līdzās Eko radītajam Simonini grāmata ir pilna ar visdažādākajiem deviņpadsmitā otrās puses vēsturiskiem personāžiem, kuri tiek iesaistīti šajā apjomīgajā falsifikāciju stāstā, kur vieta līdzās ebrejiem atrodas arī masoniem, Tempļa ordenim, jezuītiem, anarhistiem, komunistiem, nihilistiem un vispār jebkāda veida apvienībām, pret kurām masas varētu vienoties naidā, lai to dusmas nebūtu parvērstas pret pašu valdniekiem.
Viss jau būtu labi, ja vien grāmata līdzās savam vēsturiski aizraujošajam saturam varētu lepoties ar drusku lielāku saturisko oriģinalitāti. Tīri kā literāts Eko šajā grāmatā pamatīgi atkārtojas - viņš jau iepriekš ir izspēlējis trikus ar galveno varoņu atmiņas zudumiem, ir spēlējies ar sazvērestības teoriju rašanos un to pāreju no fantāzijas uz realitāti ("Fuko svārts" šajā ziņā, manuprāt, ir nepārspējams) un pat romāna struktūra ir stipri līdzīga jau minētajam "Svārstam". Nenoliedzami, "Prāgas kapos" netrūkst meistarīgu epizožu, galvenā varoņa shēmošana brīžiem ir ļoti oriģināla un tas, kā Eko šajā grāmatā stilizē 19.gadsimta piedzīvojumu romānus, arī ir atzinības cienīgi. Tomēr kopējais iespaids par grāmatu neko spožs nesanāk - lielā mērā man tā radīja sajūtu, ka daudz veiksmīgāk grāmata būtu sanākusi, ja no tās izņemtu jebkādu daiļliteratūras piesitienu un Eko vienkārši atstāstītu tos notikumus, kuri ir reāli un dokumentāli pierādāmi, jo kā romāns šī grāmata, manuprāt, nav neko veiksmīgs (ok, bija pāris ainas, kurās galvenā varoņa dubultā personība tika izspēlēta eleganti, taču īsti visas grāmatas garumā to uzturēt pie dzīvības nebija vērts).
2011-12-06
comments powered by Disqus