My Man Jeeves
Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.
Saturiski šeit ir lieki meklēt kaut ko kaut nedaudz atšķirīgu no tradicionāla Vudhauza stāsta komplekta. Kā allaž Vūstera draugi iekuļas visādās nepatikšanās, kuras Džīvss atrisina ar eleganci (tiesa - šeit ir arī ir pāris gadījumi, kad Džīvsa stratēģija izrādās visai nepārdomāta un netālredzīga, vēlākos gados šis personāžs kļūs tikai kompetentāks), tikām Vūsters dara visu iespējamo, lai kaut ko vismaz drusciņ sačakarētu. Personāžu daļa ir tādi, kas sastopami arī citos Vudhauza stāstos, kamēr ir arī tipiskie viena stāsta varoņi. Tēmas problēmām arī ir tipiskās - vai nu kādam varonim ir bagāts un skops onkulis, no kura grūti dabūt naudu, vai arī šim varonim ir kādas problēmas attiecībās ar viņa līgavu. Vispār mani kaut kādā mērā fascinē Vudhauza visu personāžu nebeidzamie onkuļi un tantes, kas nāk komplektā ar to, ka vecāku un bērnu viņa varoņiem gandrīz nekad nav. Tāda visai īpatnēja un ļoti aseksuāla pasaule, kuras iemītnieku pastrādātās everģēlības parasti ir visai maigas un kur jebkuru problēmu var atrisināt ar kādu ne pārāk elegantu risinājumu. Ja kas - par to tikai tagad iedomājos - tā jau droši vien ir, ka kaut kāda daļa "Džīvsa un Vūstera" stāstu šarma slēpjas tieši tajā, ka patiesībā jau ūbergudrais Džīvss nav nemaz tik izcils cilvēku sugas eksemplārs, bet gan viņa izcilības iespaidu rada Vūstera paša niecīgums, un līdz ar to viņš Džīvsa plānus, kuri normāla cilvēka skatījumā nav nekas fenomenāls, uztver tik hipertrofēti sajūsmināti.
Īsti nekādas atšķirības starp šo grāmatu un gandrīz jebko citu, ko Vudhauzs savas garās rakstnieka karjeras laikā radīja, nav, līdz ar to vērtējums ir atkarīgs no tā, vai tev šāds visai labdabīgs un kopumā pilnīgi neaktuāls humora veids ir pieņemams. Kāpēc neaktuāls? Tālab, ka tādi Vūsteri varēja pastāvēt Anglijā līdz 1.Pasaules karam - bet kad pienāca lielais ilūziju sabrukums, tad no šādiem upper class twats neko daudz neatlika.
Saturiski šeit ir lieki meklēt kaut ko kaut nedaudz atšķirīgu no tradicionāla Vudhauza stāsta komplekta. Kā allaž Vūstera draugi iekuļas visādās nepatikšanās, kuras Džīvss atrisina ar eleganci (tiesa - šeit ir arī ir pāris gadījumi, kad Džīvsa stratēģija izrādās visai nepārdomāta un netālredzīga, vēlākos gados šis personāžs kļūs tikai kompetentāks), tikām Vūsters dara visu iespējamo, lai kaut ko vismaz drusciņ sačakarētu. Personāžu daļa ir tādi, kas sastopami arī citos Vudhauza stāstos, kamēr ir arī tipiskie viena stāsta varoņi. Tēmas problēmām arī ir tipiskās - vai nu kādam varonim ir bagāts un skops onkulis, no kura grūti dabūt naudu, vai arī šim varonim ir kādas problēmas attiecībās ar viņa līgavu. Vispār mani kaut kādā mērā fascinē Vudhauza visu personāžu nebeidzamie onkuļi un tantes, kas nāk komplektā ar to, ka vecāku un bērnu viņa varoņiem gandrīz nekad nav. Tāda visai īpatnēja un ļoti aseksuāla pasaule, kuras iemītnieku pastrādātās everģēlības parasti ir visai maigas un kur jebkuru problēmu var atrisināt ar kādu ne pārāk elegantu risinājumu. Ja kas - par to tikai tagad iedomājos - tā jau droši vien ir, ka kaut kāda daļa "Džīvsa un Vūstera" stāstu šarma slēpjas tieši tajā, ka patiesībā jau ūbergudrais Džīvss nav nemaz tik izcils cilvēku sugas eksemplārs, bet gan viņa izcilības iespaidu rada Vūstera paša niecīgums, un līdz ar to viņš Džīvsa plānus, kuri normāla cilvēka skatījumā nav nekas fenomenāls, uztver tik hipertrofēti sajūsmināti.
Īsti nekādas atšķirības starp šo grāmatu un gandrīz jebko citu, ko Vudhauzs savas garās rakstnieka karjeras laikā radīja, nav, līdz ar to vērtējums ir atkarīgs no tā, vai tev šāds visai labdabīgs un kopumā pilnīgi neaktuāls humora veids ir pieņemams. Kāpēc neaktuāls? Tālab, ka tādi Vūsteri varēja pastāvēt Anglijā līdz 1.Pasaules karam - bet kad pienāca lielais ilūziju sabrukums, tad no šādiem upper class twats neko daudz neatlika.
2011-12-16
comments powered by Disqus