Kazhes pierakstu burtnīca

Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.
"Šerloka Holmsa piedzīvojumi" ir stāstu krājums, kurā atrodama vesela virkne labāk zināmo Beikerstrītas privātdetektīva risināto lietu: "Skandāls Bohēmija", "Rudmataino līga", "Piecas apelsīnu sēkliņas", "Zilā karbunkula piedzīvojums", "Raibā lente" (un vēl 7 citi stāsti, vairumu kuru es tāpat zināju, pat īsti nevaru saprast, no kādiem avotiem). Neapšaubāmi, detektīvliteratūras darbu vidū šis stāstu krājums ir absolūta klasika un kaut kādā ziņā pat teju vai etalons, taču - cik labi šie stāsti lasās 2011.gadā? Patiesību sakot - visnotaļ labi. Protams, ir stāsti, kuru sižeti mūsdienām ir labāk piemēroti un ir tādi, kuri izteikti iederas tikai savā laikmetā - 19.gadsimta beigās, bet mūsdienu kontekstā tie būtu visai neiespējami, taču galvenais A.Konan-Doila stāstu pluss nekur nepazūd - Šerloka Holmsa novērojumi par cilvēkiem, un dedukcijas metode darbībā.
Jā, šādas tādas šeit aprakstītās epizodes kaut kādā mērā var saukt par bērnišķīgām (bet noteikti - mazākā mērā kā Agatas Kristijas darbos sastopamās), un ko Konan-Doils lieliski pieprata, tas bija izvairīšanās no juridiski nekorektām situācijām - nekādu tev gadījumu, kad noziedznieka notiesāšanai pietiek ar detektīva spriedumiem bez sakarīgiem pierādījumiem, gluži otrādi - ir šeit arī gadījumi, kur vainīgie vispār netiek notverti. Kopumā - gana laba lasāmviela pelēkiem darba dienu vakariem, kad ziema spītīgi atsakās ierasties.