Stamboul Train
Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.
Patiesībā šeit gan bija domāts rakstīt par Greima Grīna romānu "Stambulas vilciens", kas iznāca pēc diviem viņa darbiem, kurus Grīns vēlāk pats noliedza kā romānus, līdz ar to oficiāli šo laikam var uzskatīt par viņa otro romānu pēc "The Man Within". Grāmatas darbība pamatā norisinās Stambulas vilcienā, un tajā ir iesaistīti vairāki cilvēki, kas pārstāv gan dažādas aprindas, gan dažādas dzīves filozofijas. Par galvenajiem tā varoņiem (nosacīti) var uzskatīt Karltonu Maiatu - pajaunu ebreju, kas brauc uz Stambulu noslēgt darījumu starp sava tēva rozīņu ražotni un konkurentu rozīņu ražotni (faktiski - nopirkt konkurentu uzņēmumu); Koralu Maskeri - anglieti varjetē dejotāju, kurai Stambulā paredzēts darbs; un doktoru Czinneru - serbu komunistu, kurš dodas uz Belgradu ar mērķi vadīt komunistisku apvērsumu, taču apvērsums sākas (un izgāžas) vēl pirms viņa ierašanās, vienlaikus viņu, protams, meklē vietējā policija, lai notiesātu par pretdarbošanos režīmam (lieki teikt, ka sociālistiem simpatizējošais Grīns simpatizē arī šim personāžam). Par ko ir šī grāmata? Par cilvēku bailēm, pārliecības trūkumu, mēģinājumiem to pārvarēt, kaut kādā mērā par mīlestību, kaut kādā mērā par antisemītismu (tas, kā Grīns apraksta Maieta iekšējo pasauli un citu cilvēku attieksmi pret viņu, ir visai interesanti, kaut vai tāpēc, ka viņš ļoti veikli balansē uz naža asmens tā, lai arī astoņdesmit gadus vēlāk es kā lasītajs īsti nevarētu saprast, kāda tad īsti šajā jautājumā bija autora attieksme, un vai viņa aprakstītais mūsdienās ir politkorektuma apstākļos pieņemami vai nē). Pats Grīns šo grāmatu pieskaitīja saviem "kases gabaliem" (nevis mākslas darbiem) un vēlāk atzinās, ka romānu rakstīdams jau domāja par to, lai tas būtu iespējami labāk pielāgots ekranizācijai, un patiesībā es ar lielu interesi iepazītos ar šo arī kino formātā, kas gan nav brīnums, jo Grīns vispār bija visai kino piemērots rakstnieks, un kaut kad tuvākajā laikā plānoju noskatīties arī jaunāko filmu, kas uzņemta pēc kāda no viņa darbiem motīviem - "Brighton Rock".
Patiesībā šeit gan bija domāts rakstīt par Greima Grīna romānu "Stambulas vilciens", kas iznāca pēc diviem viņa darbiem, kurus Grīns vēlāk pats noliedza kā romānus, līdz ar to oficiāli šo laikam var uzskatīt par viņa otro romānu pēc "The Man Within". Grāmatas darbība pamatā norisinās Stambulas vilcienā, un tajā ir iesaistīti vairāki cilvēki, kas pārstāv gan dažādas aprindas, gan dažādas dzīves filozofijas. Par galvenajiem tā varoņiem (nosacīti) var uzskatīt Karltonu Maiatu - pajaunu ebreju, kas brauc uz Stambulu noslēgt darījumu starp sava tēva rozīņu ražotni un konkurentu rozīņu ražotni (faktiski - nopirkt konkurentu uzņēmumu); Koralu Maskeri - anglieti varjetē dejotāju, kurai Stambulā paredzēts darbs; un doktoru Czinneru - serbu komunistu, kurš dodas uz Belgradu ar mērķi vadīt komunistisku apvērsumu, taču apvērsums sākas (un izgāžas) vēl pirms viņa ierašanās, vienlaikus viņu, protams, meklē vietējā policija, lai notiesātu par pretdarbošanos režīmam (lieki teikt, ka sociālistiem simpatizējošais Grīns simpatizē arī šim personāžam). Par ko ir šī grāmata? Par cilvēku bailēm, pārliecības trūkumu, mēģinājumiem to pārvarēt, kaut kādā mērā par mīlestību, kaut kādā mērā par antisemītismu (tas, kā Grīns apraksta Maieta iekšējo pasauli un citu cilvēku attieksmi pret viņu, ir visai interesanti, kaut vai tāpēc, ka viņš ļoti veikli balansē uz naža asmens tā, lai arī astoņdesmit gadus vēlāk es kā lasītajs īsti nevarētu saprast, kāda tad īsti šajā jautājumā bija autora attieksme, un vai viņa aprakstītais mūsdienās ir politkorektuma apstākļos pieņemami vai nē). Pats Grīns šo grāmatu pieskaitīja saviem "kases gabaliem" (nevis mākslas darbiem) un vēlāk atzinās, ka romānu rakstīdams jau domāja par to, lai tas būtu iespējami labāk pielāgots ekranizācijai, un patiesībā es ar lielu interesi iepazītos ar šo arī kino formātā, kas gan nav brīnums, jo Grīns vispār bija visai kino piemērots rakstnieks, un kaut kad tuvākajā laikā plānoju noskatīties arī jaunāko filmu, kas uzņemta pēc kāda no viņa darbiem motīviem - "Brighton Rock".
2011-12-23
comments powered by Disqus