Concerto in Memory of an Angel
Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.
Šmits nenoliedzami ir reliģisks autors - ne tādā šī vārda nozīmē, ka viņa dari būtu pilni ar kādas konkrētas reliģijas propagandu, bet gan tādējādi, ka viņa grāmatās ir jūtams neapšaubāms pārreliģisks garīgums, kas ļauj saskatīt skaisto itin visā.
"Koncerts" ir krājums no četrām novelēm, katra no kurām stāsta par tās personāžu izaugsmi un pārtapšanu. Netieši visās novelēs ir iesaistīta svētā Rita - bezcerīgu gadījumu aizsargdieviete, taču kā jau minēju, šī nav grāmata par kristietības varenību. Patiesībā jāatzīst, ka šīs noveles ir tik ļoti cieši saistītas viena ar otru, ka tās drīzāk veido četrdaļīgu romānu, nekā ir katra pati par sevi. Pirmā novele - "Indētāja" stāsta par kādu nežēlīgu pusmūža sievieti, kas savā dzīvē pastrādājusi vairākas slepkavības un veiksmīgi izbēgusi no soda, bet sāk pamazām mainīties, kad viņas ciematā ierodas jauns un skaists mācītājs, kuru viņa sākumā mēģina padarīt par līdzīgu sev, bet pēcāk pati nonāk viņa varā. "Atgriešanās" galvenais varonis ir jūrnieks, kurš saņem telegrammu, ka ir mirusi viņa meita, taču viņš nezina, kura no četrām meitām tā ir, un pamazām viņš atskārst, ka patiesībā viņš nepazīst nevienu no saviem bērniem, un ka viņš jau senāk ir zaudējis viņas visas, būdams allaž iegrimis tikai savā šaurajā ikdienas rutīnā. "Koncerts Eņģeļa piemiņai" ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri dzīves laikā apmainās lomām - sākumā viņi abi ir talantīgi klasiskās mūzikas izpildītāji, kuriem tiek paredzēta spoža nākotne, taču viens no viņiem ir pilns skaudības un greizsirdības, kā rezultātā viņš faktiski nogalina otro (vai vismaz tā domā, ka viņa nevērības dēļ otrais ir miris), bet divdesmit gadus vēlāk satiekoties, viņi ir mainījušies lomām, un stāstu par Kainu un Ābelu izspēlē jau pilnīgi otrā virzienā. Visubeidzot "Mīlestība Elizejas pilī" stāsta par ritma ziņā nesaskaņotu mīlestību starp Francijas prezidentu un viņa sievu, par to, kā naids saēd cilvēku, un to, ka mīlestība vispār bieži ir nesaskaņota.
Grāmatas noslēgumā pievienoti fragmenti no autora dienasgrāmatas, kas rakstīti grāmatas tapšanas gaitā, un ļauj nedaudz ieskatīties Šmita aizkulisēs - un šie fragmenti ir ne mazāk interesanti kā pats grāmatas pamatsaturs. No tiem varu izcelt Šmita domu (ko es arī esmu bieži novērojis) - ka grāmatas visbiežāk ir daudz par garu, taču literatūrai daudz retāk kā citām mākslas formām tiek pārmests pārmērīgs apjoms - atšķirībā no pārāk uzpūstiem kino, mūzikas un mākslas darbiem.
Kas man patīk Šmita grāmatās - ka viņš tev savu morāli neiebaro ar karotīti, bet tu kā lasītājs pats nonāc līdz secinājumiem. Īsi sakot - kārtējā izcilā Šmita grāmata, ļoti rekomendēju!
Šmits nenoliedzami ir reliģisks autors - ne tādā šī vārda nozīmē, ka viņa dari būtu pilni ar kādas konkrētas reliģijas propagandu, bet gan tādējādi, ka viņa grāmatās ir jūtams neapšaubāms pārreliģisks garīgums, kas ļauj saskatīt skaisto itin visā.
"Koncerts" ir krājums no četrām novelēm, katra no kurām stāsta par tās personāžu izaugsmi un pārtapšanu. Netieši visās novelēs ir iesaistīta svētā Rita - bezcerīgu gadījumu aizsargdieviete, taču kā jau minēju, šī nav grāmata par kristietības varenību. Patiesībā jāatzīst, ka šīs noveles ir tik ļoti cieši saistītas viena ar otru, ka tās drīzāk veido četrdaļīgu romānu, nekā ir katra pati par sevi. Pirmā novele - "Indētāja" stāsta par kādu nežēlīgu pusmūža sievieti, kas savā dzīvē pastrādājusi vairākas slepkavības un veiksmīgi izbēgusi no soda, bet sāk pamazām mainīties, kad viņas ciematā ierodas jauns un skaists mācītājs, kuru viņa sākumā mēģina padarīt par līdzīgu sev, bet pēcāk pati nonāk viņa varā. "Atgriešanās" galvenais varonis ir jūrnieks, kurš saņem telegrammu, ka ir mirusi viņa meita, taču viņš nezina, kura no četrām meitām tā ir, un pamazām viņš atskārst, ka patiesībā viņš nepazīst nevienu no saviem bērniem, un ka viņš jau senāk ir zaudējis viņas visas, būdams allaž iegrimis tikai savā šaurajā ikdienas rutīnā. "Koncerts Eņģeļa piemiņai" ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri dzīves laikā apmainās lomām - sākumā viņi abi ir talantīgi klasiskās mūzikas izpildītāji, kuriem tiek paredzēta spoža nākotne, taču viens no viņiem ir pilns skaudības un greizsirdības, kā rezultātā viņš faktiski nogalina otro (vai vismaz tā domā, ka viņa nevērības dēļ otrais ir miris), bet divdesmit gadus vēlāk satiekoties, viņi ir mainījušies lomām, un stāstu par Kainu un Ābelu izspēlē jau pilnīgi otrā virzienā. Visubeidzot "Mīlestība Elizejas pilī" stāsta par ritma ziņā nesaskaņotu mīlestību starp Francijas prezidentu un viņa sievu, par to, kā naids saēd cilvēku, un to, ka mīlestība vispār bieži ir nesaskaņota.
Grāmatas noslēgumā pievienoti fragmenti no autora dienasgrāmatas, kas rakstīti grāmatas tapšanas gaitā, un ļauj nedaudz ieskatīties Šmita aizkulisēs - un šie fragmenti ir ne mazāk interesanti kā pats grāmatas pamatsaturs. No tiem varu izcelt Šmita domu (ko es arī esmu bieži novērojis) - ka grāmatas visbiežāk ir daudz par garu, taču literatūrai daudz retāk kā citām mākslas formām tiek pārmests pārmērīgs apjoms - atšķirībā no pārāk uzpūstiem kino, mūzikas un mākslas darbiem.
Kas man patīk Šmita grāmatās - ka viņš tev savu morāli neiebaro ar karotīti, bet tu kā lasītājs pats nonāc līdz secinājumiem. Īsi sakot - kārtējā izcilā Šmita grāmata, ļoti rekomendēju!
2011-12-30
comments powered by Disqus