Kazhes pierakstu burtnīca

Iespējams, man vajadzētu turpmāk rūpīgāk izvēlēties, kādas grāmatas lasīt. Tas vien, ka grāmata ir populāra Gutenberg project mājaslapā un ka to var likumīgi iegūt bez maksas (iztecējušas autortiesības) nav pietiekams iemesls, lai lasītu kaut ko tik bezvērtīgu. Vispār mani šobrīd ir grūti nosaukt par agrīnās zinātniskās fantastikas cienītāju (pat Herberts Velss diez vai bija tik izcils, kā viņu reizēm dēvē), bet šī grāmata ir teju vai sliktuma etalons. Kā tikai vēlāk uzzināju, Edgars Raiss Berouzs ir pamatā ievērojams kā Tarzāna radītājs, līdz ar to nav brīnums, ka arī viņa Marsa romānu sērija ir pieskaitāma lētai lubu literatūrai. Šis konkrētais romāns apvieno teju visus zemās šķiras žanrus - vesternu, melodramatisku lubeni, tīņiem domātu piedzīvojumu romānu un komiksu. Galvenais varonis ir kāds amerikānis, kurš visai mistiskā veidā (īsi sakot - nekādi neko neizskaidrojot) nonāk uz Marsa, kuru apdzīvo divas rases - milzīga izmēra zaļie cilvēki un mūsu izmēra sarkanie cilvēki. Sarkanie ir inteliģenti, zaļie brutāli, lai gan vienlaikus arī zaļie reizēm mēdz būt inteliģenti, bet zaļie - brutāli. Džons Kārters (tas ir galvenais varonis) iemīlas sarkano cilvēku princesē (šķiet, ka interspecies sexuality šeit nav nekāda problēma), grāmatas gaitā ar zobenu nogalina tādu daudzumu dažādu sliktuču, ka pats Čaks Noriss būtu lepns un demonstrē tādus trikus, par kuriem arī Makgaivers nekaunētos. Īsi sakot - totāls sviests plastmasas pudelē, kaut kas tāds, ko sevi piespiedu izlasīt līdz galam tikai tāpēc, ka biju to vispār iesācis lasīt, viena vienīga laika nosišana. Pilnai laimei šī gada martā gaidāma filmas "John Carter" iznākšana - lielā mērā filma atstāsta tieši šīs baisi banālās grāmatas notikumus.
Treileris liek domāt, ka filma varētu būt grāmatas cienīga, proti - mēsls: