Fanny and Alexander
Šo filmu es mēģināju saņemties noskatīties ilgu laiku. Ļoti ilgu laiku, ja nekļūdos - ne mazāk kā piecu gadu garumā, drīzāk vairāk. Pirms vairākiem gadiem Ženēvā noskatījos pirmās 40 minūtes (no filmas garās versijas), kaut kad 2011.gada nogalē - noskatījos līdz pusei kino versiju (filmas režisora versija ir 5 stundas gara, kino - 3 stundas un 8 minūtes). Vakar beidzot noskatījos filmu līdz galam (atkal - kino versijā). Un - lai arī mana gadiem ilgā epopeja ar šo filmu liek domāt pretējo, izrādījās, ka tā ir ļoti viegli skatāma filma.
FIlmas darbība norisinās Zviedrijā gados ne pārāk ilgi pirms Pirmā Pasaules kara. Tās galvenie varoņi - Ekdālu ģimenes bērni Aleksandrs un Fanija. Pamatā - tieši Aleksandrs. Viņu vecāki ir teātra darboņi, ģimene ir labi pārtikusi, lielā mērā tajā toni nosaka vecmamma, kas arī savulaik bijusi aktrise. Taču tad visai piepeši nomirst Aleksandra un Fanijas tētis. Pēc kāda laika mammai parādās jauns "štuceris" - vietējais bīskaps. Lai arī mamma mēģina Aleksandram iegalvot, ka viņa nav Ģertrūde un viņš nav Hamlets - viņa attieksme pret patēvu no sākta gala ir ļoti negatīva. Kā izrādās - visai pamatoti, jo dzīve kopā ar bīskapa ģimeni visiem (arī viņa jaunajai sievai) izvēršas par murgu. Viņš ir despotisks, stingrs, prasīgs un nepavisam ne mīļš. Ainas, kurās Aleksandrs izrāda nepaklausību pret bīskapu, ir vienkārši episkas. Paralēli viens no Aleksandra onkuļiem ir pamanījies padarīt grūsnu Aleksandra auklīti, un tas, kādā veidā Bergmans rāda šīs attiecības, vien ir daudz kā vērts, kaut kādā mērā es pat teiktu, ka šajā filmā parādās kaut kas līdzīgs zviedru ģimenei (lai gan - kurš par to brīnītos zviedru filmā!). Nevaru nepieminēt arī to, ka filmā gana prominenta vieta ir pārdabiskajam (ja to tā varētu saukt) - pamatā spokiem, un paralēles ar "Hamletu" šeit, protams, tomēr ir sastopamas. Interesnats personāžs ir arī Īzaks Jakobi - vecāsmātes kādreizējais mīļākais, tagadējais draugs.
Filma ir Bergmanam netipiski krāšņa un koša, taču vienlaikus kaut kādā ziņā tā ir arī tipiski askētiska, un, protams, ka tā stāsta vairāk nekā tikai vienas ģimenes likteni, pievēršoties viņam tik tuvajām tēmām par nāvi, Dievu. Bergmans šo bija iecerējis kā savas režisora karjeras noslēdzošo filmu, un kaut kādā mērā viņš savu solījumu arī pildīja - turpmākie viņa darbi vairs nebija radīti lielajam ekrānam.
Noteikti - viena no obligāti noskatāmajām filmām, un mana vilcināšanas ar to nav sevišķi pamatota. To var skatīties gan kā laikmeta kostīmfilmu, gan - savādāk.
FIlmas darbība norisinās Zviedrijā gados ne pārāk ilgi pirms Pirmā Pasaules kara. Tās galvenie varoņi - Ekdālu ģimenes bērni Aleksandrs un Fanija. Pamatā - tieši Aleksandrs. Viņu vecāki ir teātra darboņi, ģimene ir labi pārtikusi, lielā mērā tajā toni nosaka vecmamma, kas arī savulaik bijusi aktrise. Taču tad visai piepeši nomirst Aleksandra un Fanijas tētis. Pēc kāda laika mammai parādās jauns "štuceris" - vietējais bīskaps. Lai arī mamma mēģina Aleksandram iegalvot, ka viņa nav Ģertrūde un viņš nav Hamlets - viņa attieksme pret patēvu no sākta gala ir ļoti negatīva. Kā izrādās - visai pamatoti, jo dzīve kopā ar bīskapa ģimeni visiem (arī viņa jaunajai sievai) izvēršas par murgu. Viņš ir despotisks, stingrs, prasīgs un nepavisam ne mīļš. Ainas, kurās Aleksandrs izrāda nepaklausību pret bīskapu, ir vienkārši episkas. Paralēli viens no Aleksandra onkuļiem ir pamanījies padarīt grūsnu Aleksandra auklīti, un tas, kādā veidā Bergmans rāda šīs attiecības, vien ir daudz kā vērts, kaut kādā mērā es pat teiktu, ka šajā filmā parādās kaut kas līdzīgs zviedru ģimenei (lai gan - kurš par to brīnītos zviedru filmā!). Nevaru nepieminēt arī to, ka filmā gana prominenta vieta ir pārdabiskajam (ja to tā varētu saukt) - pamatā spokiem, un paralēles ar "Hamletu" šeit, protams, tomēr ir sastopamas. Interesnats personāžs ir arī Īzaks Jakobi - vecāsmātes kādreizējais mīļākais, tagadējais draugs.
Filma ir Bergmanam netipiski krāšņa un koša, taču vienlaikus kaut kādā ziņā tā ir arī tipiski askētiska, un, protams, ka tā stāsta vairāk nekā tikai vienas ģimenes likteni, pievēršoties viņam tik tuvajām tēmām par nāvi, Dievu. Bergmans šo bija iecerējis kā savas režisora karjeras noslēdzošo filmu, un kaut kādā mērā viņš savu solījumu arī pildīja - turpmākie viņa darbi vairs nebija radīti lielajam ekrānam.
Noteikti - viena no obligāti noskatāmajām filmām, un mana vilcināšanas ar to nav sevišķi pamatota. To var skatīties gan kā laikmeta kostīmfilmu, gan - savādāk.
2012-01-18
comments powered by Disqus