We Need to Talk About Kevin
Tā kā tagad visiem jābūt piesardzīgiem, lai, pasarg Dievs, nenocitētu kādu ne pārāk sen ķelli nolikušu klasiķi vai kādā citā veidā neizsauktu uz sevi lāstu lielu sodu apmērā, uzreiz tevi nomierināšu - šo filmu es noskatījos pilnīgi legālā veidā kinoteātrī. Vai arī DVD veidā, ko pilnīgi likumīgi paņēmu nomā. Iespējams - ārzemēs. Varbūt izmantoju kādu "pay per view" pakalpojumu. Bet varbūt es šo filmu nemaz neesmu redzējis un tagad tikai fantazēju par to, kāda tā varētu būt, reklāmas rullīša iespaidā. Reklāmas rullīšus taču skatīties ir atļauts? It īpaši - kinoteātrī pirms citas filmas seansa. Vai DVD sākumā.
Filmas par to, kā aug bērni, nav retums. Pēc pirmajām "We Need to Talk About Kevin" minūtēm Liene izteicās, ka šī filma atdarina "The Tree of Life". Tieši atdarinājums gan varbūt nebūtu tas reālākais variants, jo abas filmas pirmizrādi piedzīvoja 2011.gada Kannu kinofestivālā, turklāt "Kevins" - dažas dienas ātrāk. Taču filmas turpinājumā līdzība ar "Dzīvības koku" vairs nav īsti novērojama, lai arī sākumā šķiet, ka šī filma būs pamatīga šīze. Tās galvenā varone ir sieviete vārda Eva, kuras dēls Kevins ir... ne pārāk jauks cilvēks. Un filmas gaitā mēs iepazīstam Kevinu visā viņa dzīves garumā līdz 18 gadu vecumam un apjaušam, kādā veidā viņš ir nokļuvis tur, kur ir. Par laimi filma nav balstīta uz reāliem notikumiem, bet gan uz grāmatas, taču nav tā, ka Kevinam līdzīgu personāžu šai pasaulē būtu kāds trūkums (kaut vai Anderss Breiviks). Faktiski Kevinam ir tikai viena ļoti nopietna problēma - viņš ir absolūti bezjūtīgs, un tā arī ir viņa vienīgā rakstura iezīme. Vienīgie brīži, kad viņš tāds nav, ir tad, kad viņam ir ļoti slikti - tajos var padomāt, ka viņš pat ir kaut kādā mērā cilvēks, bet... viņš tāds īsti nav.
Mēģinot atrast pareizos vārdus, kā raksturot šo filmu, jau vairākas reizes esmu izdzēsis visu iepriekš uzrakstīto, jo vārdi nelīmējas. Tilda Svintone Evas lomā ir mūžīgā sieviete - cietēja, taču kaut kādā mērā skatītāji jūt, ka tas, par ko izaug Kevins, ir arī viņas nopelns, jo viņas mīlestība nav īsta, un vienīgā sajūta, kas viņai piemīt, ir sāpes. Vai viņa mīl savu vīru? Diez vai. Vai viņa jebkad ir mīlējusi Kevinu? Noteikti nē. Un nav brīnums, ka Kevins pusaudža vecumā kļūst vizuāli gandrīz identisks savai mātei. Filma ir kontrastu pilna - ko īpaši pastiprina filmas vieglais un dzīvespriecīgais skaņu celiņš, kurā atrodas vieta gan Buddy Holly, gan Beach Boys. Buddy Holly dziesma "Everyday", kas skan arī filmas treilerī, liek tev gaidīt kaut ko pavisam citu, kaut ko vieglu, kaut ko saulainu, bet sagaidi tu... mazo strēlnieku Kevinu, skarbu un bezjūtīgu.
Spēcīga filma, noteikti bija pelnījusi kādas Oskara nominācijas. Ja kas - mani drusku tramīgu darīja tas, ka Evas vīru filmā atveido John C. Reilly, kas tradicionāli sastopams vieglās komēdijās un ir drusku tāds kā Brendana Freizera radinieks, bet bažām nav pamata - Reilly šeit gan ir sev raksturīgais vientiesis, bet tieši tādam viņam te ir jābūt, un viņš te organiski ļoti labi iederas.
Filmas par to, kā aug bērni, nav retums. Pēc pirmajām "We Need to Talk About Kevin" minūtēm Liene izteicās, ka šī filma atdarina "The Tree of Life". Tieši atdarinājums gan varbūt nebūtu tas reālākais variants, jo abas filmas pirmizrādi piedzīvoja 2011.gada Kannu kinofestivālā, turklāt "Kevins" - dažas dienas ātrāk. Taču filmas turpinājumā līdzība ar "Dzīvības koku" vairs nav īsti novērojama, lai arī sākumā šķiet, ka šī filma būs pamatīga šīze. Tās galvenā varone ir sieviete vārda Eva, kuras dēls Kevins ir... ne pārāk jauks cilvēks. Un filmas gaitā mēs iepazīstam Kevinu visā viņa dzīves garumā līdz 18 gadu vecumam un apjaušam, kādā veidā viņš ir nokļuvis tur, kur ir. Par laimi filma nav balstīta uz reāliem notikumiem, bet gan uz grāmatas, taču nav tā, ka Kevinam līdzīgu personāžu šai pasaulē būtu kāds trūkums (kaut vai Anderss Breiviks). Faktiski Kevinam ir tikai viena ļoti nopietna problēma - viņš ir absolūti bezjūtīgs, un tā arī ir viņa vienīgā rakstura iezīme. Vienīgie brīži, kad viņš tāds nav, ir tad, kad viņam ir ļoti slikti - tajos var padomāt, ka viņš pat ir kaut kādā mērā cilvēks, bet... viņš tāds īsti nav.
Mēģinot atrast pareizos vārdus, kā raksturot šo filmu, jau vairākas reizes esmu izdzēsis visu iepriekš uzrakstīto, jo vārdi nelīmējas. Tilda Svintone Evas lomā ir mūžīgā sieviete - cietēja, taču kaut kādā mērā skatītāji jūt, ka tas, par ko izaug Kevins, ir arī viņas nopelns, jo viņas mīlestība nav īsta, un vienīgā sajūta, kas viņai piemīt, ir sāpes. Vai viņa mīl savu vīru? Diez vai. Vai viņa jebkad ir mīlējusi Kevinu? Noteikti nē. Un nav brīnums, ka Kevins pusaudža vecumā kļūst vizuāli gandrīz identisks savai mātei. Filma ir kontrastu pilna - ko īpaši pastiprina filmas vieglais un dzīvespriecīgais skaņu celiņš, kurā atrodas vieta gan Buddy Holly, gan Beach Boys. Buddy Holly dziesma "Everyday", kas skan arī filmas treilerī, liek tev gaidīt kaut ko pavisam citu, kaut ko vieglu, kaut ko saulainu, bet sagaidi tu... mazo strēlnieku Kevinu, skarbu un bezjūtīgu.
Spēcīga filma, noteikti bija pelnījusi kādas Oskara nominācijas. Ja kas - mani drusku tramīgu darīja tas, ka Evas vīru filmā atveido John C. Reilly, kas tradicionāli sastopams vieglās komēdijās un ir drusku tāds kā Brendana Freizera radinieks, bet bažām nav pamata - Reilly šeit gan ir sev raksturīgais vientiesis, bet tieši tādam viņam te ir jābūt, un viņš te organiski ļoti labi iederas.
2012-01-31
comments powered by Disqus