Kazhes pierakstu burtnīca

Pols Kemps ir žurnālists, kas kaut kad piecdesmitajos gados dodas uz Puertoriko, lai tur strādātu vietējā avīzē. Pols iespēju robežās cenšas iegrožot savu alkohola patēriņu, taču iespēju viņam ir visai maz, lai neteiktu - nav nemaz, jo viņam ir gaužām vājš gribasspēks. Avīze, kurā viņš ir nonācis, atrodas brīvajā kritienā pretī bankrotam, tās galvenajam redaktoram nav pat tik daudz resursu un autoritātes, lai viņš varētu atlaist no darba mūžīgā dzērumā esošo stipri deklasēto tipāžu Moberg, kurš savu brīvo laiku (faktiski - visu) pavada, brūvējot dziras, kurās ir vairāk kā 100% alkohola (kad Kemps viņam aizrāda, ka tas neesot ķīmiski iespējams, Moberg pierāda pretējo, dodot tam savu biohazardu ieraut). Kemps piesaista vietējā netīro biznesa lietiņu kārtotāja Hela Sendersona interesi ar domu, ka Kemps varētu kļūt par to žurnālistu, kas sagatavo sabiedrību dažādiem nesmukiem gājieniem no Sendersona un viņa biznesa partneru puses. Jāatzīst, ka vienu triku no Sendersona bandas arsenāla arī Latvijā esam pieredzējuši - domu, ka ja tu gribi paaugstināt nodokļus par 5%, tev vispirms vajag paziņot, ka tu tos paaugstināsi par 10%, un tad ilga procesa rezultātā piekāpties sabiedrības spiedienam, līdz nolaist pieaugumu līdz 5% apmēram, tādējādi radot cilvēkiem iespaidu, ka viņi ir kaut ko ieguvuši un nevis zaudējuši. Cik atceros, kad pie mums sākās nopietnie taupības pasākumi, sākotnēji izskanēja visradikālākie risinājumi - ieskaitot "progresīvo ienākumu nodokli", kas faktiski nozīmētu tagadējo nodokļa likmi minimālajai algai un arvien lielāku un neadekvātāku jau algām kādu 500 latu apmērā, un tad pamazām šos super drakoniskos pasākumus aizstāja vienkārši drakoniski pasākumi, par kuriem varēja padomāt - ok, nu, tas tomēr nav tik traki, to vēl var pieciest.
Faktiski tās arī ir divas lietas, kas šajā filmā ir interesantas - shēmotāju stratēģija un Džovanni Ribisi atveidotais Moberg, kura hobiju klāstā ietilpst arī Ādolfa Hitlera runu klausīšanās. Tikām galvenais varonis par spīti tam, ka viņš it kā ir tik kolorīts drinkotājs, ka vai bail, patiesībā izceļas vien ar uzacu raukšanu un iesaistīšanos visai banālā mīlas stāstā ar blēdīgā Sendersona līgavu.
Filma ir veidota pēc tāda pat nosaukuma Hantera S.Tompsona romāna motīviem. Tompsons, cik saprotu, bija visai kārtīgs alkohola un narkotiku eksperts, kura varoņos ir visai daudz no paša autora (viņš arī ir radījis to, kas tapa par filmu "Fear and Loathing in Las Vegas"), ar to vien atšķirību, ka viņš tajā avīzē Puertoriko darbu patiesībā nedabūja. Ja kas - mani drusku samulsināja filmas beigas (neko šeit par sižetu nespoilēšu), kuras lika domāt, ka Kemps ir vēsturisks personāžs, bez maz vai tāds, par kuru arī man būtu jāzina, taču Wikipedia pēcāk apskatījos, ka viņš ir tikai un vienīgi romāna varonis.
Šķiet, ka neesmu pieminējis, ka šajā filmā galveno lomu atveido Džonijs Deps. Tā nav nejaušība - jo nekā šajā sakarā sakāma man nav, gluži kā tas ir bijis ar teju visām viņa filmām pēdējos gados - ok, viņš tur ir, who cares.