Kā tev klājas, Rūdolf Ming?
Tā kā nebiju izmantojis iespēju noskatīties šo filmu, kamēr to rādīja kinoteātros, esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas deva iespēju man to iepazīt tagad, kamēr tā vēl nav oficiāli iznākusi DVD formātā (kādā to noteikti iegādāšos). Podnieka studijas filmas mani vispār ļoti interesē - gan jaunākās, gan mazāk jaunās. Patlaban augstākā prioritāte man ir noskatīties iespējami vairāk paša Podnieka uzņemto filmu, taču interesē, piemēram, arī JPS filmas "Vai citi", "Baltijas sāga", "ES".
Par Rūdolfu Mingu. Cik biju redzējis treilerus, man bija radies visai konkrēts priekšstats par šo puikiņu - ka viņš ir kaut kur uz robežas starp autistu un "retard", sīkais dīvainis, kurš sadomājies sevi esam par kādu kino ģēniju. Tagad, pēc filmas noskatīšanās, es noteikti vairs neesmu tik kategorisks. Es, protams, neapgalvošu, ka viņš obligāti dienās kļūs par nākamo Eizenšteinu vai vismaz Streiču, taču arī traķī viņam vietu vairs nesaskatu. Kaut vai tāpēc vien, ka ar kaut ko līdzīgu Minga darbībām ir aizrāvušies gana daudzi bērni/jaunieši, un faktiski Mings izceļas ar to, ka viņam ir daudz vairāk pacietības, nekā būtu bijis, piemēram, man pirms 15 gadiem (patiesībā pat viņa zīmējumi ir visai līdzīga stilā kā tie, ko zīmēju es viņa vecumā). Šī filma gan mani vairāk pārsteidza ar ko pilnīgi citu - ar katoļu mācītāju, kurš filmā pilda tādu kā tēva lomu (cik var saprast, Rūdolfs un pārējie bērni aug ģimenē bez tēva) un kurš (man) pārsteidzošā kārtā ir pilnīgi normāls, iedziļinās problēmās un nemēģina tās risināt pēc Viduslaiku priekšrakstiem un pat noskatījies Rūdolfa uzzīmēto šausmu filmu "Murgs", neierosina eksorcisma sesiju.
Filma ir tipisks latviešu dokumentālā kino paraugs - uzņemta atturīgi un tomēr ar mīlestību, vienkārši novērojot savus varoņus un necenšoties jebko vērtēt. Roberts Rubīns nesaka man kā skatītājam: "Mings ir ģēnijs, kas izvilks Latvijas kino no bedres", un tā nesmejas par Mingu kā pilnīgu ākstu un muļķi, bet vienkārši pasaka: "Ir tāds čalis Rūdolfs Mings, viņš dara to un to." Un tas man patīk, jo barošana ar karotīti man nekad nav sevišķi simpatizējusi.
Plus vēl filmā ir viena ļoti nopietna ekstra, kas atklājās vien pašā tās noslēgumā - tās scenārija autors ir mans kādreizējais kolēģis Jānis Kalve, un filmā izskan viena no izcilākajām Kalves un viņa pārstāvētās grupas "Suņa stunda" dziesmām - "Sliede". Jā, tā pati, kur "īsti veči dzer tikai uz špalām":
Tas nu ir fakts - dokumentālais kino (tāpat kā animācija) pašmājās ir līmenī!
Par Rūdolfu Mingu. Cik biju redzējis treilerus, man bija radies visai konkrēts priekšstats par šo puikiņu - ka viņš ir kaut kur uz robežas starp autistu un "retard", sīkais dīvainis, kurš sadomājies sevi esam par kādu kino ģēniju. Tagad, pēc filmas noskatīšanās, es noteikti vairs neesmu tik kategorisks. Es, protams, neapgalvošu, ka viņš obligāti dienās kļūs par nākamo Eizenšteinu vai vismaz Streiču, taču arī traķī viņam vietu vairs nesaskatu. Kaut vai tāpēc vien, ka ar kaut ko līdzīgu Minga darbībām ir aizrāvušies gana daudzi bērni/jaunieši, un faktiski Mings izceļas ar to, ka viņam ir daudz vairāk pacietības, nekā būtu bijis, piemēram, man pirms 15 gadiem (patiesībā pat viņa zīmējumi ir visai līdzīga stilā kā tie, ko zīmēju es viņa vecumā). Šī filma gan mani vairāk pārsteidza ar ko pilnīgi citu - ar katoļu mācītāju, kurš filmā pilda tādu kā tēva lomu (cik var saprast, Rūdolfs un pārējie bērni aug ģimenē bez tēva) un kurš (man) pārsteidzošā kārtā ir pilnīgi normāls, iedziļinās problēmās un nemēģina tās risināt pēc Viduslaiku priekšrakstiem un pat noskatījies Rūdolfa uzzīmēto šausmu filmu "Murgs", neierosina eksorcisma sesiju.
Filma ir tipisks latviešu dokumentālā kino paraugs - uzņemta atturīgi un tomēr ar mīlestību, vienkārši novērojot savus varoņus un necenšoties jebko vērtēt. Roberts Rubīns nesaka man kā skatītājam: "Mings ir ģēnijs, kas izvilks Latvijas kino no bedres", un tā nesmejas par Mingu kā pilnīgu ākstu un muļķi, bet vienkārši pasaka: "Ir tāds čalis Rūdolfs Mings, viņš dara to un to." Un tas man patīk, jo barošana ar karotīti man nekad nav sevišķi simpatizējusi.
Plus vēl filmā ir viena ļoti nopietna ekstra, kas atklājās vien pašā tās noslēgumā - tās scenārija autors ir mans kādreizējais kolēģis Jānis Kalve, un filmā izskan viena no izcilākajām Kalves un viņa pārstāvētās grupas "Suņa stunda" dziesmām - "Sliede". Jā, tā pati, kur "īsti veči dzer tikai uz špalām":
Tas nu ir fakts - dokumentālais kino (tāpat kā animācija) pašmājās ir līmenī!
2012-02-12
comments powered by Disqus