Kazhes pierakstu burtnīca

Ir skaisti, ka cilvēks, kas sasniedzis to vecumu, kurā tagad ir sers Pols Makartnijs, savā dzīvē ir nonācis pie harmonijas. Droši vien apskaidrība būtu pārāk spēcīgs vārds, taču nenoliedzami pēdējos gados Pols dara vien to, kas viņam pašam sagādā prieku - materiālajiem jautājumiem viņam nevajadzētu būt sevišķi svarīgiem, un viņš var spēlēt un dziedāt to, kas viņam pašam attiecīgajā brīdī ir uz sirds, nedomājot par ierakstu tirāžu un mārketingu.
Savā sešpadsmitajā solo ierakstā Makartnijs lielākoties izpilda dziesmas, kuru autors nav viņš pats un kuras sacerētas vēl pirms viņa dzimšanas, citējot pašu Polu viņa jaunības dienās:

Let`s all get up and dance to a song
That was a hit before your mother was born.
Though she was born a long, long time ago

Man patīk šie ieraksta atslābinātā un mierīgā atmosfēra, kuru veido Makartnija pavadošā grupa (kas vienlaikus ir Diana Krall pavadošais ansamblis) - bez jebkādiem asiem stūriem, cenšanās vecām dziesmām iepūst jaunas skaņas, vienkārši vecs vīrs pauž savu cieņu un mīlestību dziesmām, kas kaut kādā mērā ietekmēja viņu jaunības dienās. Nekādas paliekošas vērtības šādam ierakstam gan nav, jo īpaši tādēļ, ka Makartnijs mūsdienās nav pasaulē spēcīgākais dziedātājs, un vairumā šī ieraksta skaņdarbu viņš izklausās drusku garlaikots un nav īsti skaidrs, kālab viņš vispār tur piedalās. Faktiski vienīgā dziesma, kuras dēļ šo ierakstu būtu vērts iegādāties, ir viena no divām Makkas oriģinālkompozīcijām šajā albumā - "My Valentine", kurā debešķīgi liegu ģitāras partiju spēlē neviens cits kā Pola sens draugs Eriks Kleptons - dziesma, kurā divdesmito-trīsdesmito gadu mīlasdziesmas sasaucas ar bītlu daiļradi. Šajā dziesmā nogurusī un skumjā Makartnija balss ir pilnīgi adekvāta, jo dziesma ir rakstīta, rēķinoties ar to, ko un kā viņš mūsdienās spēj nodziedāt. Iespējams, man ir sajūta, ka pats Pols ir drusku par vecu šīs dziesmas vēstījumam, bet tas nemaina to, ka šī ir viena no ļoti retajām viņa pēdējo pārdesmit gadu dziesmām, kas spēj aizkustināt, gluži kā Pola ziedu laikos.

Taču viena dziesma nedara blāvu ierakstu par spožu, un nespēj mainīt to apstākli, ka Pols patiešām ir kļuvis par vecu vīru, kurš ir labākajā gadījumā ena tam, kas viņš pats reiz ir bijis (tiesa, tā šķiet, ka viņa īstie ziedu laiki beidzās jau pirms kādiem 40 gadiem, līdz ar to tas droši vien nav nekas negaidīts).