Hugo
Beidzot tas brīdis pienāca - vakar, sasmēķējies opiju, redzēju Skorsēzes filmu "Hugo". Nez, vai atruna, ka filma redzēta narkotiskās fantāzijās ir labāka par variantu, ka filma būtu skatīta fiziski, bet nelegāli?
Ja var ticēt bukmeikeriem, tad šai filmai ir lieliskas iespējas pacīnīties ar "The Artist" par Oskariem prestižākajās nominācijās. Un bukmeikeriem var ticēt - ja jau viņiem bija "insider" informācija no CVK par valsts valodas referenduma rezultātiem, kā gan viņi varētu maldīties attiecībā uz tik paredzamu pasākumu kā Oskariem?
Interesanti, ka abas šī gada prestižo balvu sezonas top filmas ir filmas par filmām, turklāt - par vecām filmām. Arī šajā filmā viens no galvenajiem varoņiem ir mēmā kino darbonis, taču, atšķirībā no The Artist personāža, Žoržs Meljess ir pilnīgi vēsturiska personība, un pirms daudziem gadiem kopā ar N.R. gandrīz noskatījos šī režisora slavenāko filmu - "Ceļojums uz Mēnesi".
Filmas galvenais varonis patiesībā gan nav Meljē, bet gan Hugo - aptuveni desmitgadīgs puika, kas dzīvo neeksistējošā Parīzes dzelzceļa stacijā kaut kad laikā starp pasaules kariem. Viņa tēvs bija pulksteņmeistars un dažādu lietiņu remontēšanas entuziasts, kuram neizdevās pabeigt savu pēdējo darbu - salabot muzejā atrastu automatonu - mehānisko lelli. Pēc tēva nāves Hugo paņem pie sevis viņa tēvocis Klods, kas nosacīti strādā par dzelzceļa stacijas pulksteņu uzturētāju, bet pamatā klimst pa Parīzi alkohola reibumā, līdz ar to darbu reāli veic puika, kamēr tēvocis nozūd miglā. Hugo mēģina pabeigt tēva darbu - salabot automatonu, taču viņam rodas problēmas, kad rotaļlietu tirgotājs, no kura veikala puika mēdz nočiept pa kādai rezerves daļai, viņam atņem tēta bloknotu. Tad nu Hugo sāk centienus bloknotu atgūt, sadraudzējas ar Papa George krustmeitu Izabellu un beigu beigās atklājas daudz kas gan par automatonu, gan par Papa George. (ja kas - cik piefiksēju, beigās Hugo bloknotu neatgūst un īsti vajadzīgs tas viņam nemaz nav)
Domājams, ka galvenais iemesls, kālab Skorsēze vispār uzņēma šo filmu, bija viņa vēlme paust savu cieņu un mīlestību kino pionierim Meljē. Sižets par puisēnu te ir piekabināts klāt tālab, lai kaut kāds stāstījums būtu, bet nekādas baisākās loģikas tajā storijā nav. Filma ir kolosāli skaisti uzņemta, bet nekā īsti cita tajā nav, proti, IMHO tā varētu visā nopietnībā pretendēt uz visdažādākajām "tehniskajām" balvām, bet kategorijās režija, scenārijs, aktierspēle, labāka filma es "The Artist" dotu priekšroku pār šo Skorsēzes veikumu. Tiesa, es vispār neesmu sevišķs šī režisora cienītājs. Kaut kas līdz galam nostrādāts šajā filmā nešķita, apmēram līdzīgi kā tas bija ar A.I.
Ja var ticēt bukmeikeriem, tad šai filmai ir lieliskas iespējas pacīnīties ar "The Artist" par Oskariem prestižākajās nominācijās. Un bukmeikeriem var ticēt - ja jau viņiem bija "insider" informācija no CVK par valsts valodas referenduma rezultātiem, kā gan viņi varētu maldīties attiecībā uz tik paredzamu pasākumu kā Oskariem?
Interesanti, ka abas šī gada prestižo balvu sezonas top filmas ir filmas par filmām, turklāt - par vecām filmām. Arī šajā filmā viens no galvenajiem varoņiem ir mēmā kino darbonis, taču, atšķirībā no The Artist personāža, Žoržs Meljess ir pilnīgi vēsturiska personība, un pirms daudziem gadiem kopā ar N.R. gandrīz noskatījos šī režisora slavenāko filmu - "Ceļojums uz Mēnesi".
Filmas galvenais varonis patiesībā gan nav Meljē, bet gan Hugo - aptuveni desmitgadīgs puika, kas dzīvo neeksistējošā Parīzes dzelzceļa stacijā kaut kad laikā starp pasaules kariem. Viņa tēvs bija pulksteņmeistars un dažādu lietiņu remontēšanas entuziasts, kuram neizdevās pabeigt savu pēdējo darbu - salabot muzejā atrastu automatonu - mehānisko lelli. Pēc tēva nāves Hugo paņem pie sevis viņa tēvocis Klods, kas nosacīti strādā par dzelzceļa stacijas pulksteņu uzturētāju, bet pamatā klimst pa Parīzi alkohola reibumā, līdz ar to darbu reāli veic puika, kamēr tēvocis nozūd miglā. Hugo mēģina pabeigt tēva darbu - salabot automatonu, taču viņam rodas problēmas, kad rotaļlietu tirgotājs, no kura veikala puika mēdz nočiept pa kādai rezerves daļai, viņam atņem tēta bloknotu. Tad nu Hugo sāk centienus bloknotu atgūt, sadraudzējas ar Papa George krustmeitu Izabellu un beigu beigās atklājas daudz kas gan par automatonu, gan par Papa George. (ja kas - cik piefiksēju, beigās Hugo bloknotu neatgūst un īsti vajadzīgs tas viņam nemaz nav)
Domājams, ka galvenais iemesls, kālab Skorsēze vispār uzņēma šo filmu, bija viņa vēlme paust savu cieņu un mīlestību kino pionierim Meljē. Sižets par puisēnu te ir piekabināts klāt tālab, lai kaut kāds stāstījums būtu, bet nekādas baisākās loģikas tajā storijā nav. Filma ir kolosāli skaisti uzņemta, bet nekā īsti cita tajā nav, proti, IMHO tā varētu visā nopietnībā pretendēt uz visdažādākajām "tehniskajām" balvām, bet kategorijās režija, scenārijs, aktierspēle, labāka filma es "The Artist" dotu priekšroku pār šo Skorsēzes veikumu. Tiesa, es vispār neesmu sevišķs šī režisora cienītājs. Kaut kas līdz galam nostrādāts šajā filmā nešķita, apmēram līdzīgi kā tas bija ar A.I.
2012-02-20
comments powered by Disqus