Kazhes pierakstu burtnīca

Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.
Ja gadījumā tu neesi šajā jautājumā informēts (visādi gadās), paskaidrošu tev, kas tie lībieši tādi un ko viņi ēda: lībieši ir Latvijas pamatiedzīvotāji (tā ir nostiprināts arī likumos), taču nav vis latviešu radi/priekšteči, bet gan somugru tauta, radinieki igauņiem, somiem un ungāriem. Agrākos laikos lībieši apdzīvoja visai plašas teritorijas, lībieši dzīvoja tagadējās Rīgas vietā, bet vēl pirms 150 gadiem pastāvēja divas pietiekoši izteiktas lībiešu kopienas - Kurzemē jūras krastā posmā starp Ovīšiem un Melnsilu (proti - Kolkas tuvumā) un Vidzemē - Mazsalacas pusē. Taču tā nu ir sanācis, ka šobrīd lībiešu tauta un valoda ir praktiski iznīkušas (nav atlicis neviena cilvēka, kam lībiešu valoda būtu dzimtā un kopumā cilvēku, kas sevi uzskata par lībiešiem, ir mazāk kā 100 gabali). Šajā grāmatā ir apkopoti lībiešu folkloras paraugi, ko ieguvuši dažādi vācēji lielākoties 19.gadsimta otrajā pusē (no Kurzemes lībiešiem, jo Vidzemē mītošie tolaik jau gandrīz pilnībā bija savu lībiskumu zaudējuši) - teikas, pasakas, sakāmvārdi u.t.t. Jāatzīst, ka diži aizraujošs šis materiāls nav - lībiešu jau tolaik bija tik maz, ka sakarīgu stāstnieku viņu vidū bija tuvu nullei, rezultātā liela daļa pierakstīto materiālu (izņemot pavisam īsās formas) ir visai bezformīgi un reizēm - bezsaturīgi. Droši vien kopienā ar pārsimts cilvēkiem nav nekāds dižais sasniegums būt labākajam stāstniekam in the village.