Un tieši to arī radīja labais dakteris Mortimers Grenvils. Filmā, protams, ir arī mīlestības līnija, kurā galvenais varonis svārstās starp divām māsām - paklausīgo Emīliju (Felicity Jones) un pašpuicisko Šarloti (Maggie Gyllenhaal), bet šī līnija te ir tik banāla, ka vai bail, kas visai smagi kontrastē ar filmas pietiekoši pikanto tēmu. Es gan pat īsti nezinu, kas šo filmu varētu darīt ievērojami labāku - proti, vai šis stāsts vispār bija dramatizējams, un vai saistošāk to visu nebūtu skatīties dokumentālā kino veidā, kur nebūtu nepieciešams vēl iepīt papildu tēmas par sieviešu tiesībām (atkal jau - svarīga un nozīmīga tēma, bet ne tik ļoti iederīga šādas gaisotnes filmā, lai arī saturiski šī tēma varbūt pat pietiekoši labi iet kopā ar filmas pamatlīniju). Īsi sakot - kaut kas šeit šķita no scenārija viedokļa nepārdomāts, kā rezultātā filma ir sanākusi pārmērīgi naiva, un muļķīga. Lai arī vienlaikus - nav tā, ka tā būtu tukša un bezvērtīga. Neesmu īsti pārliecināts, ka sakarīgs ir filmas nosaukuma latviskais tulkojums: "Mans lielais O!", kas liek domāt, ka šī filma būs vispār absolūta seksa komēdija un truluma kalngals, kā patiesībā nav (ok, tā ir patrula, bet ne dramatiski).