Madame Bovary
book — France — 1856

6.5
Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.
Kā lai arī nebūtu, grāmatu lasīt pabeidzu datorā, un tagad varu beidzot oficiāli apgalvot, ka esmu iepazinies ar šo nenoliedzami ļoti ietekmīgo 19.gadsimta romānu. Ar ko īsti ir tik īpaša šī grāmata? Tās galvenā varone Emma Bovarī nav sevišķi laimīga savā ģimenes dzīvē (pareizāk sakot - viņa ir vienkārši totāli garlaikota), tālab viņai parādās mīļākais, un vēlāk - cits mīļākais. Viņas vīrs, kas pats par sevi nav slikts cilvēks, neko nenojauš un savā visai īpatnējā veidā sievu mīl, tomēr kopumā viņš ir visai izteikts "растяпа" un kaut kādā mērā var teikt - "he should have seen it coming" (man vajadzētu sevi nopērt par iestarpinājumu svešvalodā lietošanu). Emma gribētu vīru pamest, bet viņas mīļākie nav nekādi dižie drosuļi un visai labprāt samierinās ar būšanu mīļāko statusā, kas neuzliek sevišķus papildu pienākumus. Tad vēl Bovarī famīlija nonāk pamatīgos parādos, kas ir gan Emmas, gan viņas vīra Šarla (vai Čārlza?) nopelns, un vispār - diži spoži grāmatā nevienam neiet.
Cik nojaušu, galvenā vērtība šai grāmatai bija tajā, ka tā rādīja pasauli no sievietes skatu punkta, turklāt no (relatīvi) reālas un ar dzīvi neapmierinātas sievietes, nevis vienkārši "traģiskās ņaudētājas".
Eksperti šo dēvē par vienu no perfektākajiem romāniem, kas jebkad uzrakstīti, taču laikam jau es esmu par trulu un neizglītotu, lai saprastu tīru perfekciju, un man nākas ar nelielu kauna apziņu atzīt, ka man šī grāmata šķita baisi garlaicīga. Jā, es saprotu, ka savam laikam tā bija revolucionāra, ka tā ieskatījās tur, kur citi pat nezināja, ka var ieskatīties, bet - ja mani kaut kas garlaiko, man ir grūti paziņot, ka tas ir izcilākais mākslas darbs cilvēces vēsturē. Un šis ir tieši šāds gadījums.
2012-04-08
comments powered by Disqus