Dokumentālists
Mums uzsmaidīja tā laime šo filmu skatīties par veselām divdesmit minūtēm ātrāk kā citur Latvijā, taču apraksts top jau nākamajā rītā, līdz ar to nekādi nevaru pretendēt uz to, ka es būšu tas pirmais, kas Interneta vidē kaut ko pastāstīs par jaunāko Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists".
Vienu šī dokumentālā kino darboņa darbu jau biju redzējis iepriekš - "Ērik, atnāc", kura izpelnījusies teju vai kulta filmas statusu un allaž izrādīta kā īpatnējas Latvijas lauku dzīves paraugs dažādiem couchsurfing viesiem. "Dokumentālista" galvenā varone - skarbā, visai rupjā un tiešā purvā dzīvojošā tante vārdā Inta - pa lielam varētu iederēties arī filmā par Ēriku. Viņas dzīves apstākļi nav diži labāki kā kravas mašīnas furgonā mītošajam Ziemeļvidzemes onkam, taču raksturā Inta vairāk atgādina citu personāžu no "Ērik, atnāc" - klaigājošu kaimiņu tanti, kurai nepatīk, ka Ēriks amzierējas. Diezgan droši varu apgalvot, ka Zviedru interesē šis varoņu tips - lauku dīvaiņi, kuriem liktenis nav bijis sevišķi labvēlīgs un kuru dzīvēs dokumentālists cenšas ielūkoties. Tomēr jaunā filma ir īpaša ar to, ka lielā mērā tās varonis ir arī pats Zviedrs, kurš būdams vienīgais tās operators, regulāri parādās arī kameras priekšpusē, tiekot gan pazemots, gan aizvainots (jo Inta ir maigi izsakoties ļoti šerpa sieviete), un viņš nekautrējas rādīt sevi ar visiem trūkumiem, un viens no jautājumiem, ko filma uzdod, ir jautājums par pašiem dokumentālistiem - vai viņiem vispār ir jebkādas tiesības iejaukties citu cilvēku dzīvē, ienākt tajā uz brīdi, un tad - turpināt savu ceļu.
Kas man šķita interesanti - filmas skatīšanās gaitā es atcerējos, ka arī mans ceļš reiz ir krustojies ar purva Intu - tas bija pirms droši vien jau vairāk kā 10 gadiem, kad ar draugiem (Ziņģis tur noteikti bija, kas bija vēl - neatceros) bijām ar riteņiem aizbraukuši (nevarētu taču būt, ka ar Bū auto?) uz Ķemeru purva laipu un tur satikām dusmīgu tanti, kas lamājās, ka viņai neviens nemaksā algu par viņas darbu. Toreiz mēs tā arī nesapratām, kā īsti viņas darbs izpaužas, tagad - droši vien sapratu.
Pieņemu, ka šī varētu būt viena no tām filmām, par kurām Raivis Dzintars varētu paust neizpratni, kāds ir to radīšanas pamatojums - vai valstiski ir nozīmīgi rādīt kinoteātrī teju bezpajumtnieka dzīves līmenī esošu tanti, kura skaidro, ka naudas viņai nav, jo viņa "ar pīzdu nepelna" un "lai ietu uz paneļa ir par vecu". Taču es par laimi vai par nožēlu neesmu Raivis Dzintars, līdz ar to es uzskatu - jā, šādām filmām ir jātop, tā ir daļa Latvijas, un šādu purva Intu patiesībā ir daudz vairāk nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Kaut vai Ivars no Bolderājas, kas dzīvo šķūnim līdzīgā mājā kaut kur ... (nevaru saukt novadu, lai neizpļāpātos ko lieku par The Messenger slēpni), audzē kazas un dēvē sevi par alkoholiķi. Vai arī daudzi citi īpatņi, kurus mums ir gadījies uz mirkli, garāmejot, bez sevišķām tiesībām jebkādi iejaukties viņu dzīvē sastapt dažādu citu (lielākoties - Lodža radītu) slēpņu meklēšanā.
Tāpēc man šī filma šķita saistoša, interesanta un pamācoša, un varu arī tev ieteikt to noskatīties. Ja, protams, tevi neuztrauc tas, ka šajā filmā ir ļooooti daudz bērniem nepiemērotas leksikas.
Vienu šī dokumentālā kino darboņa darbu jau biju redzējis iepriekš - "Ērik, atnāc", kura izpelnījusies teju vai kulta filmas statusu un allaž izrādīta kā īpatnējas Latvijas lauku dzīves paraugs dažādiem couchsurfing viesiem. "Dokumentālista" galvenā varone - skarbā, visai rupjā un tiešā purvā dzīvojošā tante vārdā Inta - pa lielam varētu iederēties arī filmā par Ēriku. Viņas dzīves apstākļi nav diži labāki kā kravas mašīnas furgonā mītošajam Ziemeļvidzemes onkam, taču raksturā Inta vairāk atgādina citu personāžu no "Ērik, atnāc" - klaigājošu kaimiņu tanti, kurai nepatīk, ka Ēriks amzierējas. Diezgan droši varu apgalvot, ka Zviedru interesē šis varoņu tips - lauku dīvaiņi, kuriem liktenis nav bijis sevišķi labvēlīgs un kuru dzīvēs dokumentālists cenšas ielūkoties. Tomēr jaunā filma ir īpaša ar to, ka lielā mērā tās varonis ir arī pats Zviedrs, kurš būdams vienīgais tās operators, regulāri parādās arī kameras priekšpusē, tiekot gan pazemots, gan aizvainots (jo Inta ir maigi izsakoties ļoti šerpa sieviete), un viņš nekautrējas rādīt sevi ar visiem trūkumiem, un viens no jautājumiem, ko filma uzdod, ir jautājums par pašiem dokumentālistiem - vai viņiem vispār ir jebkādas tiesības iejaukties citu cilvēku dzīvē, ienākt tajā uz brīdi, un tad - turpināt savu ceļu.
Kas man šķita interesanti - filmas skatīšanās gaitā es atcerējos, ka arī mans ceļš reiz ir krustojies ar purva Intu - tas bija pirms droši vien jau vairāk kā 10 gadiem, kad ar draugiem (Ziņģis tur noteikti bija, kas bija vēl - neatceros) bijām ar riteņiem aizbraukuši (nevarētu taču būt, ka ar Bū auto?) uz Ķemeru purva laipu un tur satikām dusmīgu tanti, kas lamājās, ka viņai neviens nemaksā algu par viņas darbu. Toreiz mēs tā arī nesapratām, kā īsti viņas darbs izpaužas, tagad - droši vien sapratu.
Pieņemu, ka šī varētu būt viena no tām filmām, par kurām Raivis Dzintars varētu paust neizpratni, kāds ir to radīšanas pamatojums - vai valstiski ir nozīmīgi rādīt kinoteātrī teju bezpajumtnieka dzīves līmenī esošu tanti, kura skaidro, ka naudas viņai nav, jo viņa "ar pīzdu nepelna" un "lai ietu uz paneļa ir par vecu". Taču es par laimi vai par nožēlu neesmu Raivis Dzintars, līdz ar to es uzskatu - jā, šādām filmām ir jātop, tā ir daļa Latvijas, un šādu purva Intu patiesībā ir daudz vairāk nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Kaut vai Ivars no Bolderājas, kas dzīvo šķūnim līdzīgā mājā kaut kur ... (nevaru saukt novadu, lai neizpļāpātos ko lieku par The Messenger slēpni), audzē kazas un dēvē sevi par alkoholiķi. Vai arī daudzi citi īpatņi, kurus mums ir gadījies uz mirkli, garāmejot, bez sevišķām tiesībām jebkādi iejaukties viņu dzīvē sastapt dažādu citu (lielākoties - Lodža radītu) slēpņu meklēšanā.
Tāpēc man šī filma šķita saistoša, interesanta un pamācoša, un varu arī tev ieteikt to noskatīties. Ja, protams, tevi neuztrauc tas, ka šajā filmā ir ļooooti daudz bērniem nepiemērotas leksikas.
2012-04-12
comments powered by Disqus