The Sense of an Ending
Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.
Šo grāmatu var lasīt dažādos veidos. Tās pirmo daļu tu vari uztvert kā tādu miniatūru Bildungsroman, kura galvenais varonis izdzīvo skolas dienas, ne pārāk spožu privāto dzīvi un līdz ar vecumu secina, ka viņa mūžs nav bijis peļams par spīti tam, ka vairāk kā viduvējs tas nebija. To var lasīt kā detektīvromānu - galvenokārt, tā otrās daļas dēļ. To var lasīt kā filosofisku apcerējumu par to, kas mēs esam un kālab mēs esam. To var lasīt kā atziņu krājumu, no kura izrakstīt trāpīgas frāzes, ko likt lietā atbilstošās situācijās. Piem., šāds domu grauds:
Vai alternatīva atbilde uz to pašu jautājumu: "History is that certainty producted at the point where the imperfections of memory meet the inadequacies of documentation."
Viens un tas pats notikums (kuru grāmatā, kā tās varoņa dzīvē nav daudz) var tikt traktēts dažādi, atkarībā no tā, kāda ir iesaistītajām personām pieejamām informācija par to.
Lieliski šo demonstrē divas pašnāvības, kas notiek grāmatas lappusēs - viena no tām ir perifēra varoņa nāve, kas ievērojama tikai ar to, ka tā paver tēmu diskusijai, otra - viena no centrālajiem personāžiem pašnāvība. Abos gadījumos ir daudz kopīga un daudz atšķirīga, viss pamatā atkarīgs no tā, kā tu skaties uz attiecīgo varoni, tieši tas veidos tavu vērtējumu konkrētajai situācijai.
Šajā grāmatā Bārnss sevi apliecina kā īsas un ļoti kodolīgas prozas meistaru - 150 lappusēs viņš paspēj atainot gan varoņu emocionālo stāvokli dažādos vecumos. Par jauniešiem viņš raksta kā Niks Hornbijs, par vecākiem cilvēkiem - kā Kadzuo Išiguro. Viņš ir vienlaikus inteliģents un pietiekoši piezemēts, lai nebūtu saucams par snobisku onānistu. Īsi sakot - patiešām satriecošas kvalitātes grāmata, lai arī neapšaubāmi skumja un lielā mērā traģiska, tās noskaņu varētu izteikt ar sekojošu fragmentu:
Šo grāmatu var lasīt dažādos veidos. Tās pirmo daļu tu vari uztvert kā tādu miniatūru Bildungsroman, kura galvenais varonis izdzīvo skolas dienas, ne pārāk spožu privāto dzīvi un līdz ar vecumu secina, ka viņa mūžs nav bijis peļams par spīti tam, ka vairāk kā viduvējs tas nebija. To var lasīt kā detektīvromānu - galvenokārt, tā otrās daļas dēļ. To var lasīt kā filosofisku apcerējumu par to, kas mēs esam un kālab mēs esam. To var lasīt kā atziņu krājumu, no kura izrakstīt trāpīgas frāzes, ko likt lietā atbilstošās situācijās. Piem., šāds domu grauds:
- What is history?
- It is the lies of the victors.
- Yes, I was rather afraid you`d say that. Well, as long as you remember that it is also the self-delusions of the defeated."
Vai alternatīva atbilde uz to pašu jautājumu: "History is that certainty producted at the point where the imperfections of memory meet the inadequacies of documentation."
Viens un tas pats notikums (kuru grāmatā, kā tās varoņa dzīvē nav daudz) var tikt traktēts dažādi, atkarībā no tā, kāda ir iesaistītajām personām pieejamām informācija par to.
Lieliski šo demonstrē divas pašnāvības, kas notiek grāmatas lappusēs - viena no tām ir perifēra varoņa nāve, kas ievērojama tikai ar to, ka tā paver tēmu diskusijai, otra - viena no centrālajiem personāžiem pašnāvība. Abos gadījumos ir daudz kopīga un daudz atšķirīga, viss pamatā atkarīgs no tā, kā tu skaties uz attiecīgo varoni, tieši tas veidos tavu vērtējumu konkrētajai situācijai.
Šajā grāmatā Bārnss sevi apliecina kā īsas un ļoti kodolīgas prozas meistaru - 150 lappusēs viņš paspēj atainot gan varoņu emocionālo stāvokli dažādos vecumos. Par jauniešiem viņš raksta kā Niks Hornbijs, par vecākiem cilvēkiem - kā Kadzuo Išiguro. Viņš ir vienlaikus inteliģents un pietiekoši piezemēts, lai nebūtu saucams par snobisku onānistu. Īsi sakot - patiešām satriecošas kvalitātes grāmata, lai arī neapšaubāmi skumja un lielā mērā traģiska, tās noskaņu varētu izteikt ar sekojošu fragmentu:
You put money on a horse, it wins, and your winnings go on to the next horse in the next race, and so on. Your winnings accumulate. But your losses? Not at the racetrack - there, you just lose your original stake. But in life? Perhaps here different rules apply. You bet on a relatinship, it fails; you go on to the next relationship, it fails too; and maybe what you lose is not two simple minus sums but the multiple of what you staked. That`s what it feels like, anyway.
2012-04-17
comments powered by Disqus