1Q84
Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.
Beidzot šo lirisko ievadu, varu pieminēt, ka Murakami jaunākais romāns ir kārtējais viņa meistardarbs, kurš par spīti milzīgajam grāmatas apjomam lasās viegli un aizraujoši. Lai arī daudzviet esmu lasījis atsauksmēs par līdzību starp šo grāmatu un "Uzvelkamo putnu", manuprāt, daudz tuvāks visādā ziņā šim romānam ir cits apjomīgais Murakami darbs - "Brīnumzeme/Pasaules gals", gan tāpēc, ka šeit ir divas paralēlas sižeta līnijas, kas attīstās pamīšus sakārtotās nodaļās, gan tālab, ka parādās mistiski radījumi, gan caur līdzību starp pasaules gala pilsētu, pie kuras vārtiem tu atstāj savu ēnu ar "Kaķu pilsētu". Kā jau tas Murakami ir raksturīgi, šajā grāmatā ir pa druskai no visa - te ir gan sava deva maģiskā reālisma, gan visai ikdienišķas japāņu dzīves aprakstu, gan erotikas, kas robežojas ar pornogrāfiju, gan apcerējumu par to, kā atšķiras dzīve no nāves, gan, protams, džeza.
Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatas iespaidā esot norisinājušās dažādas diskusijas par to, kas ko nozīmē, apmēram tādā kā "Lost" stilā, bet, manuprāt, tas ir visai bezmērķīgi, tieši tāpat kā Lost gadījumā - nav nekādas mīklas, kuru es kā lasītājs varētu atrisināt. Nav atbildes uz jautājumu - kas ir mazie cilvēki un kāds ir viņu mērķis, un vai viņi savā būtībā ir ļauni. Murakami nerada rēbusus, viņš rada aizraujošu literatūru, kas tev liek aizdomāties par bieži vien sāpīgiem jautājumiem, liek mazliet savādāk paskatīties uz lietām, bet pilnīgi noteikti viņš nemēģina panākt, lai tu caur viņa grāmatām nonāktu pie risinājuma kādam D5 ģeoslēpnim (tēlaini izsakoties), un katrā ziņā tas nav kaut kas tāds, ko man no grāmatām gribētos sagaidīt.
Beidzot šo lirisko ievadu, varu pieminēt, ka Murakami jaunākais romāns ir kārtējais viņa meistardarbs, kurš par spīti milzīgajam grāmatas apjomam lasās viegli un aizraujoši. Lai arī daudzviet esmu lasījis atsauksmēs par līdzību starp šo grāmatu un "Uzvelkamo putnu", manuprāt, daudz tuvāks visādā ziņā šim romānam ir cits apjomīgais Murakami darbs - "Brīnumzeme/Pasaules gals", gan tāpēc, ka šeit ir divas paralēlas sižeta līnijas, kas attīstās pamīšus sakārtotās nodaļās, gan tālab, ka parādās mistiski radījumi, gan caur līdzību starp pasaules gala pilsētu, pie kuras vārtiem tu atstāj savu ēnu ar "Kaķu pilsētu". Kā jau tas Murakami ir raksturīgi, šajā grāmatā ir pa druskai no visa - te ir gan sava deva maģiskā reālisma, gan visai ikdienišķas japāņu dzīves aprakstu, gan erotikas, kas robežojas ar pornogrāfiju, gan apcerējumu par to, kā atšķiras dzīve no nāves, gan, protams, džeza.
Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatas iespaidā esot norisinājušās dažādas diskusijas par to, kas ko nozīmē, apmēram tādā kā "Lost" stilā, bet, manuprāt, tas ir visai bezmērķīgi, tieši tāpat kā Lost gadījumā - nav nekādas mīklas, kuru es kā lasītājs varētu atrisināt. Nav atbildes uz jautājumu - kas ir mazie cilvēki un kāds ir viņu mērķis, un vai viņi savā būtībā ir ļauni. Murakami nerada rēbusus, viņš rada aizraujošu literatūru, kas tev liek aizdomāties par bieži vien sāpīgiem jautājumiem, liek mazliet savādāk paskatīties uz lietām, bet pilnīgi noteikti viņš nemēģina panākt, lai tu caur viņa grāmatām nonāktu pie risinājuma kādam D5 ģeoslēpnim (tēlaini izsakoties), un katrā ziņā tas nav kaut kas tāds, ko man no grāmatām gribētos sagaidīt.
2012-05-01
comments powered by Disqus