Steve Jobs
"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.
Šī grāmata tapa vairāku gadu garumā pirms Stīvs kļuva pavisam stīvs un tika izdota pavisam neilgi pēc viņa nāves. Tajā Valters Aizaksons atstāsta Džobsa kunga dzīves karuseli, iespēju robežās cenšoties savu varoni nepadarīt par eņģeli zemes virsū un vienlaikus - neradīt dēmoniska briesmoņa tēlu. Taču, protams, autoram būtu jābūt visai nopietnam psiham, lai divas nedēļas pēc Steve Jobs nāves izdotu grāmatu, kurā sliktā būtu vairāk kā labā.
Pieņemu, ka atstāstīt grāmatas sižetu būtu pilnīgi bezjēdzīgi, jo... tā ir biogrāfija. Nenoliedzami, ka Jobs dzīve bija īpaša - kurš katrs jau nekļūst par lielo Stīvu, bet fakti ir atrodami arī Vikipēdijā. Līdz ar to es vairāk pievērsīšos manām emocijām, jo kas gan ir svarīgāks par emocijām, it īpaši manējām?
Ja tu mani kaut drusku pazīsti, tu droši vien zini, ka es neesmu Apple reliģijas piekritējs (jau šis teikums vien to apliecina). Iespējams, ka Ziņģis ir lielāks skeptiķis par mani, bet es nekad neesmu tā pa īstam sapratis tos cilvēkus, kuri pārvērš par savu personīgo pienākumu nepieciešamību ik pēc mirkļa kādam palobēt kaut ko no Apple ražojumiem. Izņemot, protams, ja viņi ir algoti Apple darbinieki. Es nenoliedzu, ka IT industrijai Džobss un viņa kompānijas radītie produkti ir bijuši ļoti vērtīgi, lai neteiktu vairāk. Tehnoloģiju attīstība ir forša, un nenoliedzami Apple parasti ir bijuši tie, kas procesus vada, nevis tiem seko. Taču tā tiekšanās uz pilnīgu kontroli pār pilnīgi visu, kas ir novedusi pie tā, ka uz iPad (ierīces, kura ir paredzēta arī radīšanai, tā tiek apgalvots) nav pieejams ne bezmaksas FTP klients, ne terminālis, man neasociējas ar "think different", un lielā mērā (lai arī šajā grāmatā tas pa daļai tiek notušēts) Apple patiešām ir pārvērties par Big Brother, kuru kompānija tik cītīgi mēģināja iznīcināt 1984.gadā savos reklāmas klipos.
Otrs jautājums, kas mani satrauc - cik lielā mērā manu fanošanu vai nefanošanu par kādu cilvēku nosaka tas, cik (atbilstoši man pieejamajai informācijai) patīkams vai nepatīkams viņš ir kā cilvēks, nevis kā slavenība. Piemēram, Toms Veitss man ļoti patīk tīri cilvēciski. Un Maikls Peilins. Man patīk cilvēki, kas par spīti savai ļoti piesātinātajai dzīvei labāk atbilst "jauks cilvēks" kategorijai, nevis "izcils cilvēks". Un Stīvs Džobss, atbilstoši viņa biogrāfijai, nekādi nebija jauks cilvēks. Protams, lai kaut ko sasniegtu biznesa pasaulē, tev bieži ir jābūt nelietim. Un jaukais čalis Vozņaks nekad nespētu izveidot Apple. Taču vienlaikus - es daudz labprātāk būtu pazinis Vozu un nevis Stīvu, jo es neesmu sieviete un man nepatīk bastards. Droši vien tāpēc Džordžs Harisons ir mans iecienītākais bītls. Un cilvēks, kurš pret līdzcilvēkiem izturās kā pret sūdiem, arī pret cilvēkiem, kurus viņš teorētiski mīl.
Kopsavilkums par grāmatu. Tā ir smagi sastiepta, ļoti daudz tur ir tādu lietu, kuras varētu pateikt desmit reizes īsāk vai neteikt nemaz. Daudz es uzzināju jauna, šo to droši vien iemācījos (mazāk faktus, jo mani neinteresē cīņa par varu lielajos uzņēmumos), vairāk - principus.
Šī grāmata tapa vairāku gadu garumā pirms Stīvs kļuva pavisam stīvs un tika izdota pavisam neilgi pēc viņa nāves. Tajā Valters Aizaksons atstāsta Džobsa kunga dzīves karuseli, iespēju robežās cenšoties savu varoni nepadarīt par eņģeli zemes virsū un vienlaikus - neradīt dēmoniska briesmoņa tēlu. Taču, protams, autoram būtu jābūt visai nopietnam psiham, lai divas nedēļas pēc Steve Jobs nāves izdotu grāmatu, kurā sliktā būtu vairāk kā labā.
Pieņemu, ka atstāstīt grāmatas sižetu būtu pilnīgi bezjēdzīgi, jo... tā ir biogrāfija. Nenoliedzami, ka Jobs dzīve bija īpaša - kurš katrs jau nekļūst par lielo Stīvu, bet fakti ir atrodami arī Vikipēdijā. Līdz ar to es vairāk pievērsīšos manām emocijām, jo kas gan ir svarīgāks par emocijām, it īpaši manējām?
Ja tu mani kaut drusku pazīsti, tu droši vien zini, ka es neesmu Apple reliģijas piekritējs (jau šis teikums vien to apliecina). Iespējams, ka Ziņģis ir lielāks skeptiķis par mani, bet es nekad neesmu tā pa īstam sapratis tos cilvēkus, kuri pārvērš par savu personīgo pienākumu nepieciešamību ik pēc mirkļa kādam palobēt kaut ko no Apple ražojumiem. Izņemot, protams, ja viņi ir algoti Apple darbinieki. Es nenoliedzu, ka IT industrijai Džobss un viņa kompānijas radītie produkti ir bijuši ļoti vērtīgi, lai neteiktu vairāk. Tehnoloģiju attīstība ir forša, un nenoliedzami Apple parasti ir bijuši tie, kas procesus vada, nevis tiem seko. Taču tā tiekšanās uz pilnīgu kontroli pār pilnīgi visu, kas ir novedusi pie tā, ka uz iPad (ierīces, kura ir paredzēta arī radīšanai, tā tiek apgalvots) nav pieejams ne bezmaksas FTP klients, ne terminālis, man neasociējas ar "think different", un lielā mērā (lai arī šajā grāmatā tas pa daļai tiek notušēts) Apple patiešām ir pārvērties par Big Brother, kuru kompānija tik cītīgi mēģināja iznīcināt 1984.gadā savos reklāmas klipos.
Otrs jautājums, kas mani satrauc - cik lielā mērā manu fanošanu vai nefanošanu par kādu cilvēku nosaka tas, cik (atbilstoši man pieejamajai informācijai) patīkams vai nepatīkams viņš ir kā cilvēks, nevis kā slavenība. Piemēram, Toms Veitss man ļoti patīk tīri cilvēciski. Un Maikls Peilins. Man patīk cilvēki, kas par spīti savai ļoti piesātinātajai dzīvei labāk atbilst "jauks cilvēks" kategorijai, nevis "izcils cilvēks". Un Stīvs Džobss, atbilstoši viņa biogrāfijai, nekādi nebija jauks cilvēks. Protams, lai kaut ko sasniegtu biznesa pasaulē, tev bieži ir jābūt nelietim. Un jaukais čalis Vozņaks nekad nespētu izveidot Apple. Taču vienlaikus - es daudz labprātāk būtu pazinis Vozu un nevis Stīvu, jo es neesmu sieviete un man nepatīk bastards. Droši vien tāpēc Džordžs Harisons ir mans iecienītākais bītls. Un cilvēks, kurš pret līdzcilvēkiem izturās kā pret sūdiem, arī pret cilvēkiem, kurus viņš teorētiski mīl.
Kopsavilkums par grāmatu. Tā ir smagi sastiepta, ļoti daudz tur ir tādu lietu, kuras varētu pateikt desmit reizes īsāk vai neteikt nemaz. Daudz es uzzināju jauna, šo to droši vien iemācījos (mazāk faktus, jo mani neinteresē cīņa par varu lielajos uzņēmumos), vairāk - principus.
2012-05-11
comments powered by Disqus