Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien tika paveikts visai maniakāli apjomīgs velo brauciens, kura kopējā distance pilnīgi noteikti bija virs 200km. Google Maps sazīmētā karte (man nav pieejams pilns GPS tracklog) vēsta, ka nobraukums varētu būt 204km, taču pilnīgi droši tur nav iezīmēti pāris posmi, kuros aizbraucu nepareizi un kurus nespēju tagad identificēt kartē, plus minimāli iezīmēta mana pabraukāšanās pa Porvoo un Loviisa, līdz ar to varu pieņemt, ka 210km kopā noteikti salasījās.
Ja nu kas - Porvoo skaitās viena no "interesantajām" Somijas pilsētām, ievērojama ar savu vecpilsētu (tādu Somijā nav daudz) un noliktavām, kas iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Loviisa nekādā sarakstā nav iekļauta, taču, manuprāt, arī tā ir ļoti simpātiska pilsēta.
Mazliet par pašu braucienu - jau labi sen gribēju saņemties un nobraukt vienā dienā virs 200 km ar velo, ko biju paveicis tikai vienu reizi - 2001.gadā ar Ziņģi uz Liepāju. Tagad Somijā bija iespēja to atkārtot. Jau iepriekš biju noskaidrojis, ka uz Porvoo ir vērts aizbraukt, un Loviisa tika maršrutā iekļauta, lai tajā būtu vairāk kilometru.
Izbraucu no viesnīcas 6:10, šoreiz somas saturs bija minimāls - tajā bija tikai iPad, jo laptopu vazāt līdzi nav jēgas, bet Kindle atkal ir atņirdzies. Jā - man atkal nestrādā Kindle, jaunais pārvērtās par normālu ķieģeli, nekādas reakcijas ne uz pogām, ne uz elektrības pieslēgšanu, vienkārši nofrīzojis un viss. Jau ir pasūtīts atkal jauns. Sviests kaut kāds šajā sakarā.
Lai arī vakar visu dienu lija, rīta cēliens bija patiešām jauks - saulains un pat relatīvi silts (pēc šejienes standartiem). Biju noskaidrojis, ka uz Porvoo ir iespējams braukt ne tikai pa parasto ceļu, kas iet blakus šosejai (ceļš nr.170), bet arī pa "Karaļa ceļu", kas esot vecais zirgu pasta ceļš no Zviedrijas uz Krieviju un kas esot tēlains un daiļš. Tas gan iet ar pamatīgu līkumu, bet tā jau nebūtu problēma.
Veiksmīgi (bez nočakarēšanās) izbraucu no Helsinkiem, atkal mazliet pabraucu pa ceļu nr.140 (kas mani iepriekš aizveda uz Lahti), ieraudzīju brūno zīmi ar kronīti (tās apzīmē Karaļa ceļu) un griezos tik nost no šosejas. Pēc brīža bija arī šāda zīmē, kas apstiprināja, ka esmu uz īstā ceļa.

Tālāk zīmju gan nebija, sekoju ielu nosaukumiem (kas, kā man šķita, mani veda tālāk pa karaļa ceļu), un pēc kādām 10 minūtēm nonācu strupceļā. Vēlāk tika novērots, ka Karaļa ceļa zīmes parādās ļoti epizodiski, ne vienmēr tās var redzēt no vajadzīgās puses un tā īsti skaidrības, ar ko šis ceļš būtu īpašs, man tāpat neradās. Dažas reizes brūnajām zīmēm sekoju, bet pēc tam apnika - nekādus izcilos objektus ceļa malās neredzēju, bet skopais zīmju komplekts noveda pie tā, ka vairākas reizes nomaldījos.
Faktiski vienīgais objekts, kas bija ievērības cienīgs, ko redzēju ceļā līdz Porvo, bija šis:

Un tas nemaz nebija uz brūnā ceļa posma!
Līdz Porvo tiku ļoti veiksmīgi - GPS liecināja, ka esmu nobraucis jau vairāk kā 70km, bet pulkstenis vēl rādīja tikai 10:05. Ievērojot to, ka nebraucu ar šosejnieku, bet gan visai draņķīgu MTB, kā arī Somijas ceļu smago noslieci visu laiku iet te augšā, te lejā - labs kustības ātrums. Apskatīju pilsētu:

(Katedrāle)


(Slavenās noliktavas pie upes)


(Pie vecās dzelzceļa stacijas)

Un devos tālāk. Līdz Loviisa bija vēl 40 km, arī tie tika veikti gana naski. Par to, kas šajā pilsētā ir apskatāms, nebiju pat painteresējies. Izskatījās gana labi:

(rātsnams)


(pie bākas piesliets mans rumaks)


(ezers)

Un sāku atceļu. Bija kaut kas starp vieniem un diviem, dienas ODO jau 115km. Joprojām ar kustības ātrumu viss lieliski.
Taču atceļš tik lielisks nebija - vispirms uznāca lietus un vējš (un dienas/vakara gaitā tie vēl daudzas reizes te parādījās, te nozuda). Tad kalnu-leju iespaidā sāka streikot manas kājas. Braukt kļuva arvien grūtāk, bet priekšā vēl milzīgs daudzums kilometru. Kaut kā tiku līdz Porvoo, kur pamanījos nepareizi izbraukt no pilsētas (braucu pa veloceliņu un neievēroju savlaicīgi, ka ceļš uz Helsinkiem nogriezās). Pēdējie 50 kilometri bija vienkārši maniakāli. Braucu ilgi, lēnām, viss sāpēja. Arī tagad vēl ļoti spēcīgi jūtu labās kājas ceļgalu, galva ir dulla, grūti pacelt rokas virs galvas, dibens sūrst no neērtā sēdekļa, totāli stīvi ir kreisās rokas pirksti un un delna, kas turēja stūri.
Ne pārmērīgi perfekts izrādījās mans šodienas audio noformējums - biju iPadā ielicis 12 stundas ar audiogrāmatu ar franču valodas nodarbībām, kas patiesībā izrādījās ļoti baudāmas un varbūt pat noderīgas, taču nav tā, ka kaut ko tādu es varētu klausīties vienā piegājienā ilgāk kā kādas pāris stundas, un tajā brīdī, kad nāk virsū besis un no spēka vairs nav ne miņas, nav arī izcils noskaņojums atkārtot dažādas frāzes franču mēlē. Vajadzēja kaut kādu mūziku, jo tomēr vienatnē visu dienu braukt ir diezgan nomācoši.
Pēdējos dažus desmitus kilometru man bija tipiskā šādiem velobraucieniem sajūta - kāpēc man kaut ko tādu vajadzēja darīt? Vienlaikus variants ar iekāpšanu autobusā nebija pieļaujams, jo tādā gadījumā man vajadzētu mēģināt 200km distanci pievarēt kādu citu dienu, bet šī brauciena iespaidā droši varu apgalvot, ka ilgi vēl neko tamlīdzīgu nevēlēšos atkārtot.
Beigu beigās viesnīcā ierados 21:00, proti ceļā biju pavadījis gandrīz 15 stundas. Diezgan skarbi sanāca. Gandarījums ir milzīgs - pierādīju sev, ka esmu spējīgs (lai gan nosacīti - proti, tas ir bezgala grūti) 200 km vienā dienā pieveikt, un tāpat pierādīju sev, ka tā darīt nevajag.
Apskatīju divas smukas pilsētas, atradu vienu slēpni (vairāk vienkārši nebija iekšā meklēt), un ļoti pilnvērtīgi pavadīju sestdienu. Redzēs, kāda būs pašsajūta rītdien no rīta. Pagaidām ir bažas par tās kvalitāti.
Skat. Visas (ne pārāk daudzas) šodienas bildes.