Vispār mana attieksme pret šo filmu būtu izsakāma drīzāk neartikulējamās skaņās: Merila Strīpa - wooooow! Šajā filmā Strīpa ir gan 20 gadus jaunā Mārgareta Robertsa, kas tēva pārtikas bodē Otrā pasaules kara laikā pasargā sviestu, lai tas netiktu apskādēts uzlidojumos; tāpat viņa ir Tečere varas un slavas gados; un pamazām brūkoša kopā večiņa mūsdienās, kurai arvien grūtāk ir nošķirt realitāti no atmiņām un fantāzijām un kuru tikai viņas kādreiz dzelžainā griba pa brīdim spēj saturēt normas robežās un radīt iespaidu, ka bēniņos vēl viss ir kārtībā. Filma Tečeri neidealizē - bet tā visai strikti nosaka to, ka Dzelzs lēdijas dzīvē būtiskākais bija tas, ka viņa bija pārliecināta par to, ka viņas izvēlētais ceļš ir pareizais - viņu nedzina uz priekšu kāre pēc varas, slavas vai bagātības, bet gan (varbūt pat anormāla) pārliecība - ka viņa zina, kas Lielbritānijai ir nepieciešams, lai tā būtu atkal Liela. Un Folklendu karš, kuru tik ļoti patika kritizēt, piemēram, Rodžeram Votersam no "Pink Floyd", patiesībā bija visai pretrunu pilns - jo nebija jau tā, ka Anglija šo militāro konfliktu uzsāka, un grūti teikt, kāda būtu bijusi pareizāka Tečeres atbilde uz Argentīnas militārās huntas veikto iebrukumu šajās salās.
Interesanti, ka filmas simpātiskākais personāžs - Džims Brodbents Tečeres vīra lomā - filmā lielākoties piedalās kā halucinācija, jo Tečere nav īsti samierinājusies ar sava laulātā drauga nāvi pirms vairākiem gadiem. Vienlaikus - visticamākais viņa nav samierinājusies tāpēc, ka viņi nekad pa īstam nav bijuši kopā, jo viņa visu mūžu ir bijusi salaulāta ar savu valsti, kurai viņa tagad vairs nav īsti vajadzīga.
Ja nu kas - un tas mani mazliet pārsteidza - Mārgareta Tečere vēl ir dzīva, bet nav tā, ka viņas garīgā veselība būtu lieliska, iespējams, tik ļoti no dzelzs viņa tomēr nebija. Kas attiecas uz filmu - tāds normāls kino, kura galvenā doma ir parādīt to, cik lieliska joprojām ir Strīpa. Un tā kā viņa patiešām ir izcila - tad arī filma ir laba.